bedrīte

rkk
Atbildes: 9
Pievienojies: 05 Aug 2013, 11:01

bedrīte

Atbildēt rkk » 05 Aug 2013, 12:12

Cik palasīju lietotāju ierakstus šajā forumā, man šķiet, ka salīdzinoši man it kā viss ir kārtībā un nav par ko sūdzēties, esmu jauns (30) ir darbs un hobiji, kas patīk, mīloša sieva, māja, auto un suns. Bet tas nedarbojas. Man nešķiet, ka pašsajūtu ietekmē ārējas lietas. Par pašnāvību domāju salīdzinoši reti, drīzāk ik pa laikam ir vēlme nebūt, nedomājot par to, kā tīri tehniski to nebūšanu īstenot.
Es īsti nezinu, kur man griezties ar savu stāvokli, bet beidzot ir sajūta, ka kaut kur ir jāgriežas. Tāpēc pirmais solis ir ieraksts šeit. Tas, kas mani nomoka, gandrīz visu manu dzīvi ir ļoti izteiktas: bailes, trauksme, dusmas, nepilnvērtības sajūta, bezjēdzības sajūta, vientulības izjūta, spriedze, pārdzīvojumi, bēdas, nomākts garastāvoklis, savstarpējo attiecību problēmas, vajāšanas sajūta (šo sarakstu atradu meklējot googlē psihologus, kādā lapā bija rakstīts, ka psihologs palīdzēs atbrīvoties no šīm sajūtām, nosmējos, ka precīzi man). Uzsvars laikam ir jāliek uz vajāšanu, bailēm un dusmām, bet pārējais arī nav tālu.
Kā jau minēju šīs problēmas manā dzīvē eksistē cik sevi vispār atceros. Vistrakākais ir tas, ka tikai kad iepazinos ar savu tagadējo sievu (25 gadu vecumā), es sāku saprast, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Ka manas attiecības ar apkārtējo pasauli ir katastrofālā stāvoklī, ka manas attiecības pašam ar sevi ir katastrofālā stāvoklī (lai neteiktu, ka tādu vispār nav). Visu mūžu attiecības ar cilvēkiem un sevi ir gājušas caur dusmu vai baiļu prizmu. Ja nav bailes no kāda cilvēka, vai situācijas, tad ieslēdzas vajāšana, ja vajājamais pretojas, ieslēdzas dusmas, vai arī dusmas un vajāšana reizē. Mana sieva bija šokā, kad pirmo reizi iepazinās ar šīm manas personības šķautnēm un to cik dziļi un fundamentāli šīs īpašības manī iedzīvojušās. Neko tamlīdzīgu viņa nekad nebija redzējusi.
Šādi es jūtos (ja pareizi atceros) kopš eju skolā. Sākumā bija despotiskas skolotājas (praktiski no 1. līdz 9. klasei skolotājas bija cilvēki, kurus es nekad mūžā vairs negribētu satikt), kuras dažādos veidos iedzina nepārtrauktu paniku un sajūtu, ka tieku vajāts un ka esmu totāli nepareizs (visizteiktāk no 1.-4.klasei). Vēlākos izrādījās, ka klasē (no 5.līdz 9. klasei) es esmu tas, kurš jāapceļ. Pievienojās vēl spēcīgāka vajāšanas sajūta + nostiprinājās pārliecība - vai nu tu, vai tevi - jo šad tad kautiņos uzvarēju arī es. Nostiprināju savas zināšanas mākslā staigāt ar atņirgtiem zobiem pret pasauli un vienmēr gatavs vajāt un plosīt. Un tāds tagad arī staigāju.
Mani dzen izmisumā nespēja kaut kādā veidā sevi izmainīt. Sievas ietekmē sāku meditēt, pievienot savai dzīvei vairāk garīguma, daudz reflektēt par sevi un pasauli, nodarboties ar sportu. Tas it kā palīdz, bet tik un tā brīžam, kad liekas, ka esmu jau ticis uz daudz maz zaļa zara, zars nolūzt un atkal nokļūstu atpakaļ bedrē. Parasti, jo augstāk esmu ticis, jo dziļāk iekrītu. Šis ieraksts top pēc kārtējā kritiena.

Ikdienā mani nekas īsti neaizrauj, neko negribas darīt, nevienu negribas satikt, komunikācija ar cilvēkiem liekas neticami neticami grūta. Gribas tikai ēst, sēdēt datorā (kas, manuprāt, ir ekvivalents nepārtrauktai TV blenšanai), dzert kafiju un smēķēt. Dažreiz gribas arī nebūt. Nepārtraukti jūtos nepareizs, vajāts un apsūdzēts. Cilvēki no manis izvairās, jo ir tik grūti ar mani sarunāties un acīmredzot arī mana ķermeņa valoda ir izteikti nedraudzīga. Es pat izvairos satikt savu sievu. Piefiksēju, ka šorīt pamodos agrāk, sieva vēl gulēja, aizgāju uz virtuvi iedzert kafiju. Sēdēju krēslā un centos nekustēties lai nerastos kāda lieka skaņa, kas varētu viņu pamodināt.

Man likās, ka es spēšu tikt ar šīm problēmām galā pats, jo acīmredzot viņas man ir tik sen, ka esmu kaut kā ar viņām saradis. Turklāt man vienmēr ir licies, ka psihologa palīdzība ir nepieciešama citiem, kam ir grūtāk un smagāk. Lasot šo forumu, es arī redzu, ka ir cilvēki kam iet 100x smagāk par mani. Bet es tikai pirms pāris dienām sapratu, ka tāda dzīve kādu es pašlaik dzīvoju patiešām ir elle, tādā dzīvē nav nekā laba, ir tikai uzvarētājs vai zaudētājs un vairs nekā. Un es tikai tagad sapratu, ka ir mežonīgi smagi.

Paldies par uzmanību, es ceru, ka šis ieraksts nav nepareizs, nepareizā vietā vai kā savādāk slikts. Paldies par iespēju izteikties!

subjektīvi
Atbildes: 4
Pievienojies: 05 Aug 2013, 16:30

Re: bedrīte

Atbildēt subjektīvi » 05 Aug 2013, 17:19

Izlasīju Tavu stāstu un daudz kas man likās pazīstams – no vienas puses īsti nav par ko sūdzēties, bet no otras: iekšējās sajūtas ir tik nepanesamas, ka gribas nebūt. Tomēr ir labi to kādam uzticēt. Vai vismaz sākt pārvērst vārdos.
No Tavas vēstules var saprast, ka esi daudz sevi vērojis un iepazinis savas sajūtas un attiecību stilu, un šobrīd jūties šokēts par to visu. Tik vīlies sevī, ka negribas dzīvot.
Tu minēji, ka šādi jūties jau kopš skolas gaitām, kad Tevi pazemoja skolotāji, domāju, Tev ir pamats izjust naidu pret viņiem. Arī es par savām skolas gaitām vēl īsti nevēlos sarunāties (man 33). Var secināt, ka jau kopš skolas gadiem Tu esi mācījies neieklausīties sevī un dzīvot svešu dzīvi (kā Tu saki „ar atņirgtiem zobiem”), lai nebūtu jāpanes tas pazemojums un sāpes, kas Tev tika nodarīti.
Šķiet, ka jau ilgstoši jūties nomākts un reizē izmisīgi centies mainīties. Bet tad atkal „zaļais zars” nolūst. Varbūt tev ir vēlēšanās pastāstīt, kas tieši notika, kāds ir šis Tavs pēdējais kritiens, kas atkal liek vēlēties nebūt? Varbūt tev neviens nepalīdzēs, bet Tu vismaz būsi dalījies savā nespēkā. Un varbūt Tev izdotos kādreiz nebūt tikai zaudētājam vai tikai uzvarētājam, bet kaut kur pa vidu, toties mazliet laimīgākam.

rkk
Atbildes: 9
Pievienojies: 05 Aug 2013, 11:01

Re: bedrīte

Atbildēt rkk » 05 Aug 2013, 18:29

hmm, to, ka nav labi, tikko konstatēju izlasot Tavu atbildi. Sajutos vainīgs, ka kādam jātērē laiks dēļ manis un jārokas citu problēmās. Tajā pat laikā jūtos ļoti pateicīgs par atbildi.
Pēdējos 6 mēnešus vai pat vairāk, regulāri sāku teikt sev dažādas afirmācijas (piem. spogulī un bez spoguļa "es mīlu sevi", "es pieņemu sevi" utt), uzsmaidīt sev spogulī, sāku regulāri skriet, sapratu cik svarīgi ir šad un tad izdarīt kaut ko patīkamu spontāni, bez plānošanas. Jutu, ka šis ir īstais ceļš, bija panākumi, manas attiecības ar cilvēkiem uzlabojās, saku vairāk klausīt sevi un saprast kas es vispār esmu par putnu un ko man vajag lai justos labi.
Jāpiebilst, ka lai arī man vislielākajā mērā jāpateicas sievai par šiem panākumiem, viņa jau pāris gadus jūtas totāli iebiedēta (pietika ar 2 kopdzīves gadiem manā baiļu izraisītajā psihoagresijas ēnā). Mums pāris gadu vairs nav intīmu attiecību, viņu biedē atrašanās manā tuvumā, kad esmu alkohola reibumā (jo tad jau tie instinkti ņem virsroku), uzticas man ar lielu piespiešanos. Viņai vairs nepatīk iet cilvēkos, jo agrāk, kad gājām sabiedrībā, vienmēr jutos pārbijies un nomākts, kā dēļ viņai vairs nespēj normāli izbaudīt savstarpēju komunikāciju ar paziņām. Jāatzīst, ka arī pašlaik esam sastrīdējušies manu baiļu dēļ, es nobijos un parādīju zobus.
Pēdējais kritiens notika pirms pāris dienām, kad es kaut kur internetā izlasīju padomus kā ārstēt depresiju pašam sev. Es sapratu, ka tīri neapzināti pie manis atnākušas zāles pret depresiju pašas no sevis. Ļoti nopriecājos arī par to, ka beidzot esmu sācis sevi dzirdēt, ieklausīties un attiecīgi rīkoties, ka sāku uzticēties sev. Un tad nezināmu iemeslu dēļ, pāris stundu laikā notika KRAKŠ un es jutos vienkārši sagrauts. Tik melni, drūmi un bezcerīgi vēl nebiju juties laikam nekad. Es atpazinu to sajūtu, kas pārņēma vadību (visu manu jauno prakšu rezultātā attīstījās dažādas jaunas, interesantas, nejustas sajūtas) - tās atkal bija bailes. Atkal bija grūti runāties un smaidīt. Cenšois pārāk nekomunicēt, jo ļoti negribu nevienu aizvainot un aizbiedēt, neviens nav pelnījis tikt apliets ar mēslie
Šādi kritieni, tikai mazāki ir bijuši, bet vienmēr esmu kaut kā saņēmies. Pašlaik galīgi vairs nejūtu spēku tikt atpakaļ ajā zirgā. Šķiet, ka man tas viss ir jāpastāsta kādam, kas nav iesaistīts. Man ir iespēja par šiem jautājumiem daudz runāties ar savu kundzi, bet viņa tomēr visu redz attiecību kontekstā un tas traucē.
Iepriekš nepieminēju, ka kopš skolas laikiem ir saglabājusies tieksme melot. Agrāk meloju nepārtraukti. Vienlaicīgi uzturēju īslaicīgas attiecības ar vairākām sievietēm. Praktiski visa dzīve bija balstīta melos. Tad sapratu, ka vairs tā negribu, pārstāju, bet tik un tā - reiz mēģināju atmest smēķēšanu, komandējumā paklupu un atsāku, bet sievai nespēju izstāstīt savu neveiksmi un tā vairākus gadus slepus smēķēju. Joprojām to daru, bet pirms pāris nedēļām saņēmos un atzinos. Manuprāt tā melošana ir ļoti cieši saistīta ar depresiju, tādēļ to šeit pieminu.

rkk
Atbildes: 9
Pievienojies: 05 Aug 2013, 11:01

Re: bedrīte

Atbildēt rkk » 05 Aug 2013, 18:32

vēl gribēju piebilst, ka manuprāt normāls cilvēka psihostāvoklis nav ne uzvarētājs, ne zaudētājs, bet vienkārši dalībnieks, kurš apzinās kas ir un vienkārši izbauda procesu

subjektīvi
Atbildes: 4
Pievienojies: 05 Aug 2013, 16:30

Re: bedrīte

Atbildēt subjektīvi » 05 Aug 2013, 20:42

Tu stāsti, ka visu laiku dzīvo bailēs. Bailes ir tās, kuru dēļ Tu kļūsti agresīvs, un bailes ir tās, kuru dēļ Tu norobežojies no cilvēkiem. Šķiet, ka Tu esi zaudējis ticību, ka kāds Tevi varētu pieņemt un nebaidīties no tevis.

rkk
Atbildes: 9
Pievienojies: 05 Aug 2013, 11:01

Re: bedrīte

Atbildēt rkk » 05 Aug 2013, 20:57

Tā ir. Kaut ko mēģinu darīt, bet nesanāk. Tāpēc laikam arī ļoti asi uztveru, ja cilvēks, piemēram, nokavējas ļoti vai aizmirst kaut ko izdarīt, kas sarunāts. Brīžam liekas, ka tādos mirkļos varētu uzsprāgt no dusmām.

subjektīvi
Atbildes: 4
Pievienojies: 05 Aug 2013, 16:30

Re: bedrīte

Atbildēt subjektīvi » 06 Aug 2013, 16:14

Iespējams, Tu esi piedzīvojis daudz vilšanos cilvēkos, un katra nākamā reize Tev tikai apliecina, ka cilvēkiem nevar uzticēties. Arī melo cilvēki parasti tad, ja neuzticas tiem, ar ko runā. Un šķiet, ka Tu arī pats sev neuzticies, tam, ka Tu esi vērtība, ka vari dzīvot tāds, kāds esi - bez meliem. Varbūt Tev ir kāds cilvēks pasaulē, kam vari nekad nemelot? Kura klātbūtnē jūties savējais.

rkk
Atbildes: 9
Pievienojies: 05 Aug 2013, 11:01

Re: bedrīte

Atbildēt rkk » 06 Aug 2013, 22:28

nu melot es īsti nevienam vairs nemeloju. tas smēķēšanas gadījums bija pēdējais mels. ļoti palīdz šitāda problēmu izlikšana cilvēkiem, kas nepazīst mani personīgi, bet paklausās un neuzskata to visu par galīgām muļķībām

Rebecca
Atbildes: 53
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 08:30

Re: bedrīte

Atbildēt Rebecca » 09 Aug 2013, 14:49

Izklausas pec bernibas traumam,kadi apstakli bija Majas berniba?Es ari Skola biju -peleka pele-,bet es nevaru teikt ka 100% visi skolotaji bija slikti un nezeligi.Man atmina ir saglabajusies labi skolotaji kuri centas mani uzvirzit uz pareiza dzives cela.Bija gan mums viena traka fizikas skolotaja,no vinas visi skoleni baidijas,jo vina trakoja un pazemoja skolenus,un pec tam -pa kluso-gaja uz laboratoriju iedzert.Tagad vina atrodas pie miskastem,jo ir nodzerts dzivoklis un viss parejais.Bet ja Tu gribi smeket,tad var tacu smeket,var jau ari iedzert,bet ar meru.Vajasanas manija,agresija,tur vajadzetu aiziet pie specialistiem uz terapiju.

rkk
Atbildes: 9
Pievienojies: 05 Aug 2013, 11:01

Re: bedrīte

Atbildēt rkk » 09 Aug 2013, 16:40

tā laikam ir bērnības trauma. mājās nevienam neko neteicu, tikai faktus, bet ne to, kā es jūtos. mani vecāki nekad nav pacietuši žēlošanos un cilvēku gara pasaule, sajūtas, vājums utt viņiem vienmēr licies kas nezināms un bīstams (kā daudziem citiem padomju laikā augušiem cilvēkiem). agri sapratu, ka nav vērts ar viņiem mēģināt runāt par sajūtām, jo neviens no tā neko tur nesaprata. vispār, kad visu šitā uzraksta, sāk rasties kaut kāda skaidrība.

rkk
Atbildes: 9
Pievienojies: 05 Aug 2013, 11:01

Re: bedrīte

Atbildēt rkk » 10 Aug 2013, 22:53

šodien sapratu, ka skrejceļš ir atkal brīvs lai no jauna mēģinātu sevi dabūt atpakaļ pie dzīvības. vēl vienam mēģinājumam iemīlēt sevi. bet man bail. ļoti ļoti bail.

Rebecca
Atbildes: 53
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 08:30

Re: bedrīte

Atbildēt Rebecca » 11 Aug 2013, 00:57

Es neesmu saja portala katru dienu.Bet,Protams ka Tev viss izdosies,jebkura situacija nekad nenolaid sparnus,cinies.Ja,ta ir,ja vecaki taja bernibas posma neatbalsta bernu un nenostada to pasapzinu,tad var sanakt lielas ziepes.Tad ir tadi sevis meklejumi,gramatas,tada suposanas no augsas uz leju,tas vel labi ja suposanas,citiem te ir depresija gadiem.Nu ko var teikt,katram ir ta laimes atslega,citam joga,citam psihoterapeits,citam vel kas.Galvenais ir cinities,dod pretsparu drumumam,depresijai,apatijai u.t.t.Tikai ta Tu vinnesi so cinu.Un laime vienmer gaida tiesi Tevi. :)

varbut
Atbildes: 9
Pievienojies: 11 Aug 2013, 08:23

Re: bedrīte

Atbildēt varbut » 11 Aug 2013, 08:43

Bailes ir īstas, bet iemīlet sevi nav "notikums", tā nav ārēja "lieta" ko var iegūt - dabūt - atņemt, nopelnīt vai saņemt. Šādās kategorijās parasti darbojas standarta vīrieša prāts.
iemīlet sevi ir attiekties pret sevi ar maigumu. Katru reizi, kad gribās sevi sist par kaut ko - kad kaut kas nav izdevies, kā gribēji - tieši tad izturēties pret sevi ar maigumu, ļaut sev justies tā kā jūties - sūdīgi. sajūtas nevar uzvarēt - viņas ir - un tad viņas pāriet.

Nav nekāda cīņa dzīvē, ja nu varbūt ar kādu, kas parāk kāpj uz galvas. Notiekošais ir plūsma starp sajūtām. Ja ir depresija - zinu - tas dedzina - katra sekunde jūtas kā minūte un stunda - ieskaties sajūtās, esi kopā ar sevi pats savā dzīvē, tu esi vienīgais cilvēks, kas tevi nekad nepametīs, tu esi vienīgais, kurš var būt pats sev labākais draugs.

Redzu, esi uzrakstījis garu stāstu par sevi - katram ir tāds stāsts - šis stāsts būs kopā ar tevi līdz kapa malai. pagātnei un nākotnei nav praktiski nekāda nozīme, tie ir tikai stāsti. ir tikai tas, kas ir tagad. saproti, ka cilvēki rīkojas tikai pēc labākajiem nodomiem - vai tu zini kādu cilvēku, kas dara kaut ko, ko viņš neuzskatītu sev par pašu labāko tajā situācijā? tā darbojas visa pasaule. katrs daram tikai to pašu labāko katrā situācijā.

rkk
Atbildes: 9
Pievienojies: 05 Aug 2013, 11:01

Re: bedrīte

Atbildēt rkk » 11 Aug 2013, 10:57

es zinu, ka "iemīlēt sevi" nav notikums un es nekad neesmu gribējis ne ar ko cīnīties un es ļoti cenšos necīnīties. man šķiet, ka viena no lielākajām problēmām manā dzīvē ir tā, ka es visu mēģinu iegūt ar cīņu un ir pēdējais laiks to pārtraukt. es tikai saku, ka ir drausmīgi bail nokāpt no baiļu sliedes. nu jā, ir mežonīgi bail nebaidīties. liekas, ka zeme zem manis atvērsies, ja pārkāpšu pāri tām bailēm. un ir radusies sajūta, ka es nevaru tikt ar to viens galā - vajag tādu kā grūdienu no malas, kas nogrūž no tās baiļu sliedes.

rkk
Atbildes: 9
Pievienojies: 05 Aug 2013, 11:01

Re: bedrīte

Atbildēt rkk » 11 Aug 2013, 11:01

pēdējais ko man vajag visā universā ir lai mani māca kas ir pareizi un kas nepareizi. man vajag ticību, drošību, stabilu pamatu. bet "iemīlet sevi ir attiekties pret sevi ar maigumu" ir ļoti labi, paldies!

varbut
Atbildes: 9
Pievienojies: 11 Aug 2013, 08:23

Re: bedrīte

Atbildēt varbut » 14 Aug 2013, 15:17

Cik saprotu meklē atbalstu un vēlies, lai kāds Tev ir blakām šajā grūtajā situācijā. Ja vēlies parunāt dzīvajā ar krīzes tālruņa konsultantu, Tu zini kur zvanīt. 67222922; 27722292


Atgriezties uz



Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 1 viesis