Man trūkst...

andriss
Atbildes: 5
Pievienojies: 18 Aug 2014, 16:28

Man trūkst...

Atbildēt andriss » 20 Aug 2014, 14:19

Sveicināti. Daži vārdi par mani. Man ir 36 gadi, viens, strādāju būvniecības sfērā, darba atrašana nesagādā nekādas grūtības, esmu pat ārzemēs pastrādājis.
Draugi un paziņas agrāk bija daudz, tagad - praktiski ne.... arī no cilvēkiem, kuri saistīti ar darbu, pamazām atsakos. Bija draudzene, pietiekoši ilgu laiku nodzīvojām kopā. Bet nu jau vairāki gadi kopš esmu viens. Hobiji nav, prieku man nekas nesagādā. Sanāk, ka dzīvoju šai dienai, par rītdienu nedomāju. Ak jā, dažus gadus aktīvi aizraujos ar alkoholu un azartspēlēm - atkarības līp pie manis kā dadži...

Saka ka dzīve ir dāvana. Bet tāda dāvana, kādi ir pasniegta man, es vairs negribu. Tāpēc jau otro nedēļu domāju par savas dzīves izbeigšanu, un par to, cik tas ir taisnīgi attiecībā pret tiem cilvēkiem, kuri vēl joprojām ir manā dzīvē. Vienu riezi pilnīgā izmisumā jau mēģināju, bet nesanāca. Salīdzinājumā ar citiem, esmu laimes luteklis. Lai gan bagāti vecāki man nav, es pats būtu varējis kaut ko sasniegt - bet nē, viss ir pilnīgi otrādi... man nekā nav, jo pats es neko negribu. Izskatās, ka esmu sadedzis...
Jo ļoti ilgu laiku visiem esmu melojis par to, ka jūtos normāli. Es jūtos nenormāli, un neviens to negrib saprast. Nevienam neinteresē, kas notiek otra dzīvē, sajūtās, emocijās...

Ir 2i stāvokļi. Tāds kā šobrīd - es bez emocijām izstāstu faktus, pārdzīvojumus, meklēju risinājumu. Un otrs- pilnīgs izmisums un bezcerība. Ja izmisumā es domāju par dzīves izbeigšanu, tad apskaidrības brīžos ir cerība uz risinājumu. Bet tagad ir pavisam slikti... jo šobrīd abi mani stāvokļi sakrīt - izejas nav. Protams, es pats esmu vainīgs, jo viss ir atkarīgs no tā, kā mēs domājam - pozitīvi vai negatīvi. Es domāju negatīvi, jo nekā pozitīva es neredzu.

P.s. Galvā šis raksts bija pilnīgi savādāks nekā uzrakstīts.

zuze
Atbildes: 33
Pievienojies: 23 Mai 2013, 01:31

Re: Man trūkst...

Atbildēt zuze » 25 Aug 2014, 18:27

Pazīstama sajūta - viss ir slikti un nav nekā laba.
Par to ka citiem vienalga par tevi,diemžēl vai par laimi arī varu piekrist. Maz tādu cilvēku kas ir ar tevi lai tur vai kas. Pārsvarā ir tikai tie kas grib kautko dabūt,bet kad nevar nekā dabūt tad pazūd līdz ar galiem.

Tas teiciens dzīve ir dāvana. Tas nav tikai vārdos ,bet dziļi filozofiski. Redz kā sanāk. Citi grib par katru cenu dzīvot,bet citi ar mieru atvadīties.

Melot reizēm ir vieglāk ka viss ir normāli. Jo ja teiks neto ,var nākties stāstīt visu kā ir un tad jau rastos problēmas. Ir lietas ko labāk necilāt.

Vaina ? Tikai un vienīgi pašu. Pats izdarīji izvēli/lēmumu. Tagat ir sekas. Tas ir neizbēgami.

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 149
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Man trūkst...

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 26 Aug 2014, 11:09

Labdien, Andriss !
Izlasot Tevis rakstīto, es saprotu, ka Tu jūties izmisis, jo savai dzīvei neatrodi jēgu. Sķiet, ka jūties vientuļš, jo tuvie cilvēki nevēlas Tevi saprast un uzklausīt. Iedomājos, cik grūti ir dzīvot ar pašnāvības domām.Tu saki, ka neko vairs negribi, esmu par Tevi noraizējusies, saki vai Tu plāno izdarīt pašnāvību?

andriss
Atbildes: 5
Pievienojies: 18 Aug 2014, 16:28

Re: Man trūkst...

Atbildēt andriss » 01 Sep 2014, 09:52

Protams, ka pats esmu izdarījis izvēli. Var būt, ja izvēle būtu bijusi savādāka toreiz, tad šodien viss būtu savādāk.
Jā, domāju par pašnāvību, bet diemžēl nevaru izdarīt. Vienu reizi jau mēģināju, bet nesanāca. Iedzēru tabletes, no pārdozēšanas vajadzēja apstāties sirdij, bet man nekā, nogulēju 26 stundas un pamodos.... Man bail no sāpēm, no fiziskām sāpēm. Emocionālas sāpes mani vairs neskar, ja nu vienīgi izmisums.
Pēc neveiksmes pārdomāju situāciju - gribu dzīvot, bet tādā stāvoklī to nevaru izdarīt... Un atkal strupceļš.
Depresija+atkarības+izdzīvošanas instinkts=bezcerība...
Sen atpakaļ biju pie dažādiem ārstiem - psihoterapeitiem, psihiatriem, arī antidepresantus dzēru- nepalīdzēja. Un arī tagad negribu aizrauties ar tabletēm, cik zinu, nekas labs no tā nav. Nesen atradu vienu veidu, kas varētu palīdzēt, bet nekādi netieku. Jo nevaru izkustēties no šī sastingtā stāvoķļa. Zinu, ka kaut kas jādara, bet nevaru.

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 149
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Man trūkst...

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 03 Sep 2014, 10:33

Sveicināts, Andriss!
Paldies Tev, ka uzticējies un turpini sarunu!Es esmu šeit, lai uzklausītu Tevi.
Ja es pareizi sapratu, Tev ir domas par pašnāvību, bet Tu neplāno izdarīt pašnāvību?
No Tevis stāstītā, es saprotu, ka jūties bezcerīgi, jo esi strupceļā. Ir brīži, kad izjūti izmisumu, jo nepietiek emocionāla un fiziska spēka saņemties atrast savā dzīvē risinājumu. Tajā pat laikā, es saklausu Tevī cerību, kas ļautu izrauties no uzmācīgās sastinguma un bezspēcības sajūtas. Tu teici, ka pēc pašnāvības mēģinājuma, esi pārdomājis situāciju un saproti, ka vēlies dzīvot !
Izklausās, ka jūties vīlies ārstos, jo to apmeklējums Tev nepalīdzēja. Teici, ka apmeklēji tos kādu laiku atpakaļ,iespējams, Tev palīdzētu saruna ar krīzes centra "Skalbes"konsultantu? Tu droši vari zvanīt 24 stundas diennaktī, ja vēlies parunāt par to, kas Tevi nomāc un neļauj izkustēties no uzmācīgā sastinguma. Ir brīži, kad , lai justos labāk, ir svarīgi par to runāt. Krīzes telefons "Skalbes" ( tālr. 67222922; 27722292) sniedz psiholoģisko palīdzību cilvēkiem un mēs noteikti Tevi uzklausīsim
Andriss, kas Tev palīdzētu justies labāk? Tu minēji, ka ir viens veids, kas varētu Tev palīdzēt? Vai Tu, lūdzu varētu pastāstīt, kas tas ir par veidu?
Ceru, ka šī saruna Tev sniedz kaut nedaudz atbalsta un palīdz justies labāk.

andriss
Atbildes: 5
Pievienojies: 18 Aug 2014, 16:28

Re: Man trūkst...

Atbildēt andriss » 03 Sep 2014, 12:27

Sveiks konsultant. Man ir domas par pašnāvību, ar vienu bet... es ne tikai domāju, bet vakar jau otro reizi mēģināju. Laikam vaina ir mēģināšanā, nevis darīšanā. Joprojām esmu dzīvs, dīvaini, cik gan stiprs ir mans organisms. Bet domāju ka atradīšu veidu, kā visu novest līdz galam.Esmu noguris no risinājuma meklēšanas, ko katras bezizejas ir 2as izejas. Un jā, man vairs nav spēka... Zinu arī to, ka runāšana nepalīdz un nekad nav palīdzējusi.
manuprāt ir jāārstē tā vaina, nevis par to jārunā. Hipnoze, vienīgais ko vēl neesmu mēģinājis. var būt, ka palīdzēs.

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 149
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Man trūkst...

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 03 Sep 2014, 14:45

Sveiks, Andriss !
Ja es Tevi pareizi saprotu, Tu vakar esi mēģinājis izdarīt pašnāvību. Saki lūdzu, kas tieši vakar atgadījās? Kas Tevi mudināja veikt šo izmisīgo soli?

andriss
Atbildes: 5
Pievienojies: 18 Aug 2014, 16:28

Re: Man trūkst...

Atbildēt andriss » 03 Sep 2014, 15:53

manuprāt es jau rakstīju, kāpēc.

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 149
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Man trūkst...

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 04 Sep 2014, 15:07

Labdien!
Es saklausu Tevī dusmas, ka neesmu pareizi sapratusi pašnāvības mēģinājuma iemeslus.Tomēr, jautāšu vēlreiz, kas tieši ( kāds atgadījums, notikums, saruna , tikšanās) pamudināja spert šo izmisīgo soli? Kas tieši notika otrdienā?
Es noprotu, ka Tu jūties bezcerīgi, jo nevari atrast risinājumu kā izkļūt no ieilgušā strupceļa. Saki, kā Tev pašam liekas, kas varētu Tev likt justies labāk?

zuze
Atbildes: 33
Pievienojies: 23 Mai 2013, 01:31

Re: Man trūkst...

Atbildēt zuze » 10 Sep 2014, 17:11

Eh...
Cilvēks pats rakstīja ka runāšana viņam nepalīdzot. Bet pretī tieši to viņam iedod.
Varbūt tomēr iedziļinaties cilvēka rakstītajā ?
Reizēm liekas ka šeit raksta rakstīšanas pēc ne tādāl ka vēlētos ko mainīt.... :roll:

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 149
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Man trūkst...

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 11 Sep 2014, 08:29

Runāšana / rakstīšana ir vienīgais, ko mēs šeit esot varam izdarīt - un pat ja ir sajūta, ka negribu runāt - ja ir kāds, kas uzklausa, cilvēks var atvērties, var atklāt savu sāpi un justies sadzirdēts. Mēs diemžēl nevaram šeit sniegt konkrētus risinājumus, kā atrisināt problēmu, bet mēs varam uzklausīt un sniegt emocionālo atbalstu. Tas ir svarīgi ikvienam, jo mūsos ir vēlme atrast kādu, kuram es rūpu, pat distancēti un virtuāli, jo tas palīdz turpināt dzīvot un izdzīvot! Protams, vieglāk sarunu veidot ir pa telefonu, mūsu numuri ir publicēti, bet esam gatavi arī mēģināt sniegt atbalstu caur vēstulēm, īsākām vai garākām.
Ļoti novērtējam, ka jūs vēršaties pie mums, kad jūtaties sāpināti, izmisuši, un ceram, ka kāds no jums šeit atrod to vārdu, teikumu, kas vieš cerību.

cits skats
Atbildes: 29
Pievienojies: 30 Jan 2013, 15:52

Re: Man trūkst...

Atbildēt cits skats » 11 Sep 2014, 16:57

Manuprāt, tas jau ir labi, ka vari uzrakstīt šeit- apkopot savu domu, varbūt tieši to uzrakstot, pašam kļūst skaidrāka problēma.
Neviens jau Tevi nesapratīs labāk, kā Tu vari saprast pats sevi. Turklāt, ja saproti problēmu, tad vieglāk nokļūt līdz risinājumam.
No Tevis rakstītā var nojaust, ka Tavā dzīvē pietiek apstākļi, kas rada labvēlīgu augsni depresijai, pašnāvnieciskām domām.
Vai esi meklējis palīdzību pie speciālista? (psihiatra, psihoterapeita, psihologa)
Varbūt papēti šo saitu http://www.nenoversies.lv/ , es tanī uzzināju daudz noderīga.
Ja būtu lauzta kāja, diez vai gulētu mājās, cerot, ka tā gan jau kaut kā saaugs.
Dažkārt ir nepieciešams speciālists, lai savestu kārtībā arī ne tik acīm redzamas un fiziski jūtamas, lai gan ne mazāk sāpīgas un nopietnas kaites...

Lai Tev izdodas!

zuze
Atbildes: 33
Pievienojies: 23 Mai 2013, 01:31

Re: Man trūkst...

Atbildēt zuze » 15 Sep 2014, 01:41

Jā forumā var vienīgi rakstīt un atbildēt. Taisnība.



@cits skats A ja nesaprot pats sevi ? Nesaprot savu problēmu ? Nezini ko iesākt ? Es teiktu ka tad ir 3x zemāk zem sēžamvietas.

andriss
Atbildes: 5
Pievienojies: 18 Aug 2014, 16:28

Re: Man trūkst...

Atbildēt andriss » 27 Sep 2014, 16:20

Es vairs nevaru un negribu. Neko...

Kalinda
Atbildes: 2
Pievienojies: 03 Feb 2015, 21:24

Re: Man trūkst...

Atbildēt Kalinda » 04 Feb 2015, 21:54

Es ļoti ceru, ka pietiekami izpratu situāciju.
Mans ieteikums - izdari visu, ko pagaidām vari, lai atbrīvotos no atkarībām. Pieņemu, ka Narkoloģijas atkarību ārstēšanas centrā vari iegūt palīdzību. Ja ir nauda - apmeklē psihoterapteitu - kaut vai pāris sesijas, cik vari atļauties. Saku to, jo arī es ārstējos no depresijas un sava veida atkarības. Ne vienas no klasiskajām atkarībām, bet tik pat spēcīgas. Un lielā mērā depresijas stāvokli pastirpināja atkarība. Pat pēc pāris sesijām Tev būs jau vairāk spēka cīnīties pret atkarību. Es zinu, cik tas ir grūti un kaut vai mazs grūdiens, bet var palīdzēt pat ļoti.
Otrkārt - izstāsti tuviniekiem. Rakstīji, ka viņi nesaprot, ka Tev viss nav kārtībā, bet tu arī nēesi to stāstījis (es to tā uzvētu). Pilnībā pazīstu šo situāciju - tas pats bijis arī manā pagātnē un es zinu, cik drausmīgi ir "nolīst maliņā un censties to visu izsāpēt vienatnē". Man šķiet, ka izstāstīšana ir iedarbīga, jo tā palīdz pašam akceptēt faktu kā tādu. Es varu zināt, ka man ir depresija, bet iekšēji neakceptēt, sagaidīt no sevis to pašu ko no vesela, dzīvespriecīga un spējīga cilvēka, tādējādi vainojot sevi vēl vairāk, ka to nevaru.

Lasot Tavu ziņu, ļoti tajā saskatīju sevi. Viena, ar netaisnības sajūtu un robežas malā. Apziņa, ka neviens nevar palīdzēt -arī ne pats sev.
Es ļoti ceru, ka Tev izdosies!!


Atgriezties uz



Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 1 viesis