Lapa 1 no 1

Diez vai

Autors: 27 Feb 2019, 11:10
innuendo
Sveicināti! Vai te vēl apgrozās kāds, kurš varētu uzklausīt :)? Dzīvot (būt) negribas nemaz, vienīgie sarkanie diedziņi, kas tur pie šejienes, ir meitas. Un, esiet tik mīļi, izlaidiet to vietu "bērnu dēļ jādzīvo, paskaties viņu zilajās acīs un apzinies mīlestības". Es to visu ļoti labi zinu, saprotu, jūtu. Bet tas nemazina vēlmi beigties. Turklāt ļoti labi saprotu, kāpēc depresijas salauztas mammas izvēlas aiziet, bērnus ņemot līdzi. Nē, nē, mieru, savējās nekur neņemšu. Vienkārši esmu par to daudz domājusi. Esmu par to arī stāstījusi psihiatram, psihologam. Depresiju esmu ārstējusi vairākkārt, jau sen, pēdējā epizode (ārstēta) - tumsiņi un gaismiņi, bet faktiski vienkārši nebeidzīga epizode - ir jau kopš vismaz 2016. gada.
Tātad - es nezinu, ko vēl man darīt, lai tiktu atpakaļ dzīvē (dzīve - kas tas ir?), ja pat, teiksim, visnotaļ sekošana visur publicētajam ieteikumam ātri vērsties pie dr, ja paķer suicidālas domas, nekā nav devusi. "Ā, ahā," un vēl kādas zāles. Okei, vajag psihoterapeitu. Kad varēju to atļauties, esmu arī izmantojusi. Tagad tas ir naudas dēļ neiespējami. "Ahā, nu jā, nu neapmaksā šo mums valsts, slikti..." Un punkts. Esmu izmantojusi savas pilsētas klīnikas dienas stacionāra izstrādājumā iespējamo bezmaksas psihologu, kādu laiku turpināju pie viņas strādāt arī (plūstoši izrietošajā) privātpraksē. Nauda beidzās. Arī tāpēc, ka darbs beidzās, nespēju vairs to veikt. Nu un kāds vēl ieteikums, izņemot ātri steigt pie ārsta, ja negribu dzīvot, bet bērnu dēļ man tas jāturpina?... (Raudu).
Man ir 44 gadi. Pirms vairāk nekā gada izdegšanas, smagas depresijas un trauksmes dēļ aizgāju no darba (intelektuāla). Apzinīgi ārstējos. Darbu pirms 3 mēnešiem atradu (nekvalificētu, vienkāršu un diezgan smagu ar bosingotāju priekšnieces amatā), pirms mēneša sabruku, tagad slimības lapa. Atgriezties negribu un nevaru.
Slimas jūtas man ir kopš vien sevi atceros. Esmu tas visnotaļ jūtīgais tips, bezādaine. Un tādas ir arī manas meitas, viena ar vēlmi nebūt - ārsts zina arī to, viņš visas trīs mūs zina. Patlaban vecākā meita (16), sagraizījusi rokas no augšas līdz apakšai, ārstē depresiju pie psihiatra un izmanto pēdējās valsts apmaksātā psihologa reizes. Jaunākā (14) šovasar emocionālas traumas dēļ nonāca visnotaļ smagā, depersonalizētā stāvoklī. Vīrs, viņš arī tētis, savas emocionālās traumas un depresijas epizodes vienkārši nav ārstējis, bet arī viņš ir, nu, teiksim, trauslais tips. Visticamāk, arī viņu pie dzīves turam tikai mēs.
Tādi, lūk, mani mazie dzīves prieciņi. Diez vai vairs ticu uz atbildēm un palīdzību. Bet kaut kas taču jādara ir?! (Atkal raudu).
Paldies par uzklausīšanu.

Re: Diez vai

Autors: 01 Mar 2019, 17:23
KKC Skalbes-konsult.
Labdien!

Pēc Jūsu stāstītā saprotu, ka jūtaties izmisusi, jo ciešat no ilgstošas depresijas un trauksmes.
Aicinu Jūs zvanīt uz mūsu uzticība tālruri - 67222922 vai 27722292.

Re: Diez vai

Autors: 28 Mar 2019, 13:14
Lietotajvards
Kā jums klājas šobrīd?

Re: Diez vai

Autors: 25 Apr 2019, 13:33
agars2
innuendo rakstīja:Sveicināti! Vai te vēl apgrozās kāds, kurš varētu uzklausīt :)? Dzīvot (būt) negribas nemaz, vienīgie sarkanie diedziņi, kas tur pie šejienes, ir meitas. Un, esiet tik mīļi, izlaidiet to vietu "bērnu dēļ jādzīvo, paskaties viņu zilajās acīs un apzinies mīlestības". Es to visu ļoti labi zinu, saprotu, jūtu. Bet tas nemazina vēlmi beigties. Turklāt ļoti labi saprotu, kāpēc depresijas salauztas mammas izvēlas aiziet, bērnus ņemot līdzi. Nē, nē, mieru, savējās nekur neņemšu. Vienkārši esmu par to daudz domājusi. Esmu par to arī stāstījusi psihiatram, psihologam. Depresiju esmu ārstējusi vairākkārt, jau sen, pēdējā epizode (ārstēta) - tumsiņi un gaismiņi, bet faktiski vienkārši nebeidzīga epizode - ir jau kopš vismaz 2016. gada.
Tātad - es nezinu, ko vēl man darīt, lai tiktu atpakaļ dzīvē (dzīve - kas tas ir?), ja pat, teiksim, visnotaļ sekošana visur publicētajam ieteikumam ātri vērsties pie dr, ja paķer suicidālas domas, nekā nav devusi. "Ā, ahā," un vēl kādas zāles. Okei, vajag psihoterapeitu. Kad varēju to atļauties, esmu arī izmantojusi. Tagad tas ir naudas dēļ neiespējami. "Ahā, nu jā, nu neapmaksā šo mums valsts, slikti..." Un punkts. Esmu izmantojusi savas pilsētas klīnikas dienas stacionāra izstrādājumā iespējamo bezmaksas psihologu, kādu laiku turpināju pie viņas strādāt arī (plūstoši izrietošajā) privātpraksē. Nauda beidzās. Arī tāpēc, ka darbs beidzās, nespēju vairs to veikt. Nu un kāds vēl ieteikums, izņemot ātri steigt pie ārsta, ja negribu dzīvot, bet bērnu dēļ man tas jāturpina?... (Raudu).
Man ir 44 gadi. Pirms vairāk nekā gada izdegšanas, smagas depresijas un trauksmes dēļ aizgāju no darba (intelektuāla). Apzinīgi ārstējos. Darbu pirms 3 mēnešiem atradu (nekvalificētu, vienkāršu un diezgan smagu ar bosingotāju priekšnieces amatā), pirms mēneša sabruku, tagad slimības lapa. Atgriezties negribu un nevaru.
Slimas jūtas man ir kopš vien sevi atceros. Esmu tas visnotaļ jūtīgais tips, bezādaine. Un tādas ir arī manas meitas, viena ar vēlmi nebūt - ārsts zina arī to, viņš visas trīs mūs zina. Patlaban vecākā meita (16), sagraizījusi rokas no augšas līdz apakšai, ārstē depresiju pie psihiatra un izmanto pēdējās valsts apmaksātā psihologa reizes. Jaunākā (14) šovasar emocionālas traumas dēļ nonāca visnotaļ smagā, depersonalizētā stāvoklī. Vīrs, viņš arī tētis, savas emocionālās traumas un depresijas epizodes vienkārši nav ārstējis, bet arī viņš ir, nu, teiksim, trauslais tips. Visticamāk, arī viņu pie dzīves turam tikai mēs.
Tādi, lūk, mani mazie dzīves prieciņi. Diez vai vairs ticu uz atbildēm un palīdzību. Bet kaut kas taču jādara ir?! (Atkal raudu).
Paldies par uzklausīšanu.

Tas Skalbe. Es jau laikam nožēloju ka šeit pierakstījos. Jo no Skalbes neko citu kā standarta atbildi neredzu.
Bet, Jums.
Man kaut kas līdzīgs. Tikai bērni jau lieli. Arī ārstējos no depresijas. Pagājušajā gadā divas reizes mēģināju pabeigt visu. Diemžēl ne jau paša vainas dēļ nesanāca. Kopš pēdējās reizes(pirms septiņiem gadiem) cerēju ka esmu ar visu ticis galā, bet kas to deva...
Šobrīd, viss ko netā esmu spējīgs meklēt kā pareizi pakārties, kādas zāles dzert u,t,t vārdu sakot bezcerība.
Nezinu. It ka uz kaut ko ceru, bet ...
Bet īstenībā neceru. Zinu ka depresija un viss pārējais agrāk vai vēlāk beidzas ar vienu. 7 pēdām. Diemžēl. Un galvenais ka man pat nav ko zaudēt. Tiešām nav...

Re: Diez vai

Autors: 26 Apr 2019, 17:13
observer
agars2 rakstīja:
innuendo rakstīja:Sveicināti! Vai te vēl apgrozās kāds, kurš varētu uzklausīt :)? Dzīvot (būt) negribas nemaz, vienīgie sarkanie diedziņi, kas tur pie šejienes, ir meitas. Un, esiet tik mīļi, izlaidiet to vietu "bērnu dēļ jādzīvo, paskaties viņu zilajās acīs un apzinies mīlestības". Es to visu ļoti labi zinu, saprotu, jūtu. Bet tas nemazina vēlmi beigties. Turklāt ļoti labi saprotu, kāpēc depresijas salauztas mammas izvēlas aiziet, bērnus ņemot līdzi. Nē, nē, mieru, savējās nekur neņemšu. Vienkārši esmu par to daudz domājusi. Esmu par to arī stāstījusi psihiatram, psihologam. Depresiju esmu ārstējusi vairākkārt, jau sen, pēdējā epizode (ārstēta) - tumsiņi un gaismiņi, bet faktiski vienkārši nebeidzīga epizode - ir jau kopš vismaz 2016. gada.
Tātad - es nezinu, ko vēl man darīt, lai tiktu atpakaļ dzīvē (dzīve - kas tas ir?), ja pat, teiksim, visnotaļ sekošana visur publicētajam ieteikumam ātri vērsties pie dr, ja paķer suicidālas domas, nekā nav devusi. "Ā, ahā," un vēl kādas zāles. Okei, vajag psihoterapeitu. Kad varēju to atļauties, esmu arī izmantojusi. Tagad tas ir naudas dēļ neiespējami. "Ahā, nu jā, nu neapmaksā šo mums valsts, slikti..." Un punkts. Esmu izmantojusi savas pilsētas klīnikas dienas stacionāra izstrādājumā iespējamo bezmaksas psihologu, kādu laiku turpināju pie viņas strādāt arī (plūstoši izrietošajā) privātpraksē. Nauda beidzās. Arī tāpēc, ka darbs beidzās, nespēju vairs to veikt. Nu un kāds vēl ieteikums, izņemot ātri steigt pie ārsta, ja negribu dzīvot, bet bērnu dēļ man tas jāturpina?... (Raudu).
Man ir 44 gadi. Pirms vairāk nekā gada izdegšanas, smagas depresijas un trauksmes dēļ aizgāju no darba (intelektuāla). Apzinīgi ārstējos. Darbu pirms 3 mēnešiem atradu (nekvalificētu, vienkāršu un diezgan smagu ar bosingotāju priekšnieces amatā), pirms mēneša sabruku, tagad slimības lapa. Atgriezties negribu un nevaru.
Slimas jūtas man ir kopš vien sevi atceros. Esmu tas visnotaļ jūtīgais tips, bezādaine. Un tādas ir arī manas meitas, viena ar vēlmi nebūt - ārsts zina arī to, viņš visas trīs mūs zina. Patlaban vecākā meita (16), sagraizījusi rokas no augšas līdz apakšai, ārstē depresiju pie psihiatra un izmanto pēdējās valsts apmaksātā psihologa reizes. Jaunākā (14) šovasar emocionālas traumas dēļ nonāca visnotaļ smagā, depersonalizētā stāvoklī. Vīrs, viņš arī tētis, savas emocionālās traumas un depresijas epizodes vienkārši nav ārstējis, bet arī viņš ir, nu, teiksim, trauslais tips. Visticamāk, arī viņu pie dzīves turam tikai mēs.
Tādi, lūk, mani mazie dzīves prieciņi. Diez vai vairs ticu uz atbildēm un palīdzību. Bet kaut kas taču jādara ir?! (Atkal raudu).
Paldies par uzklausīšanu.

Tas Skalbe. Es jau laikam nožēloju ka šeit pierakstījos. Jo no Skalbes neko citu kā standarta atbildi neredzu.
Bet, Jums.
Man kaut kas līdzīgs. Tikai bērni jau lieli. Arī ārstējos no depresijas. Pagājušajā gadā divas reizes mēģināju pabeigt visu. Diemžēl ne jau paša vainas dēļ nesanāca. Kopš pēdējās reizes(pirms septiņiem gadiem) cerēju ka esmu ar visu ticis galā, bet kas to deva...
Šobrīd, viss ko netā esmu spējīgs meklēt kā pareizi pakārties, kādas zāles dzert u,t,t vārdu sakot bezcerība.
Nezinu. It ka uz kaut ko ceru, bet ...
Bet īstenībā neceru. Zinu ka depresija un viss pārējais agrāk vai vēlāk beidzas ar vienu. 7 pēdām. Diemžēl. Un galvenais ka man pat nav ko zaudēt. Tiešām nav...


Liela traģēdija ir tajā, ka Latvijā valsts neapmaksā psihoterapiju, bet tikai grūž virsū tabletes. Es tajā visā redzu vienu lielu, netīru biznesu. Nodokļi aiziet Big pharma maciņos.
Agrāk arī ticēju psihiatru pasakām, līdz nonācu slimnīcā un izbaudīju kolosālas mokas. Tagad esmu pievērsies psiholoģijas un psihoanalītisko teoriju lasīšanai. Internetā daudz ko var atrast. Daudz atklāsmes ir nākušas un cerība, ka varbūt izdosies...

Nevienam neuzspiežu savu viedokli, tikai dalos ar pieredzi, jo savulaik man nebija svarīgi ko tur kāds speciālists stāsta, jo tas viss likās neīsts. Man svarīgi bija tieši izdzīvotāju stāsti.