Lapa 1 no 1

Es nezinu, ko darīt ar savu dzīvi

Autors: 07 Okt 2019, 13:54
Elizabete91
Sveiki.

Nezinu, kā vispār sākt šo ierakstu, bet esmu sapratusi, ka man ir nepieciešama palīdzība, jo vairs nespēju tā turpināt. Dzīvoju ar slēptu depresiju jau ilgu laiku, jo nav ar ko aprunāties un finansiāli atļauties psihologa konsultācijas ir sarežģīti... Šodiena ir pirmā diena, kad man ir kļuvis tik slikti, ka nezinu, kā vispār turpināt un galvā raisās ne tās labākās domas. Visa dzīve pēdējos mēnešos šķiet paralizēta. Teorētiski man ir labs darbs savos 28 gados, ir attiecības, ir vecāki un draugi - nebūtu par ko sūdzēties... bet katru dienu iekšēji es salūztu arvien vairāk, patlabam jau tik tālu, ka sāpes sāk šķist fiziskas. Esmu mēģinājusi runāt ar draugu un vecākiem par to, kā jūtos, bet saprotu, ka nevienu tas neinteresē. Kad esmu mēģinājusi pateikt, ka man ir slikti, pēc pirmā teikuma atpakaļ saņemu viņu problēmas vai ignoranci. Tas viss beigās man liek justies tikai sliktāk, jo saprotu, ka visiem ir vienalga. Es varu sēdēt ballītē un būt uz raudāšanas robežas, bet neviens to nekad neredz. Un man tas sāp nežēlīgi. Visi domā, ka man ir jāspēj ar visu tikt galā, bet es netieku... vienkārši netieku.

Es ienīstu savu darbu. Katru dienu ceļos ar sajūtu, kad no stresa vēders iet pa riņķi un gribas fiziski vemt. Strādāju ar cilvēkiem labā uzņēmumā, bet karjera, kāda man ir tagad, nekad nav bijusi mana sapņu karjera - tā vienkārši sanāca. Un man nav iespējas pārslēgties vai atrast izeju šai situācijai, jo attiecībās esmu vienīgā, kam ir stabili ienākumi. Drauga ienākumi svārstās un dēļ tā esmu iebraukusi arī kredītā, kurš tagad vēl 3 gadus ir jāatmaksā. Viņam jau labi - kredīta nav. Man vienmēr ir jāizstrebj visas finansiālās problēmas, jāizdomā, kā tikt galā. Un tas man uzliek nastu iet katru dienu uz darbu, kuru es ienīstu, bet baidos pazaudēt. Jārisina muļķīgas ikdienas problēmas, jātaisa procedūras, jādomā par mistiskiem biznesa mērķiem, kurus nesaprotu no vadības puses, jāklausās pārmetumi, kad neesmu tos sapratusi... katru dienu ir viens vienīgs stress, kuru spēju kaut uz mirkli aizdzīt vakarrā ar viskija glāzi un ielīšanu zem segas, klusumā. Kad skatos bagātu cilvēku bildes sociālajos tīklos, man birst asaras kā pupas - ar ko es esmu sliktāka?

Papildus tam visam jau 2 gadus ļoti vēlos bērniņu, bet... nu jā. Draugs no šīs tēmas izvairās. Grib pamainīt profesionālo sfēru. Tas nekas, ka man atkal nāksies savilkt galus kopā un izdomāt, kur atrast finanses. Sliktākais ir tas, ka viņš vienkārši ignorē šo tematu, es pat nevaru to apspriest ar viņu. Bet man drīz ir 30... un ja nu es vairs nevarēšu palikt stāvoklī... Bez ģimenes manai dzīvei nav jēgas. Esmu pat šo vienreiz uzrakstījusi sms veidā, jo bija kamols kaklā par to runāt. Viņš atnāca mājās un izlikās, ka nekas nav noticis - pat nepieskārās tēmai. Pirms 3 mēnešiem uzzināju, ka biju stāvoklī, un dažu dienu laikā viss mainījās. Mēnesi turēju sevī, jo nevarēju par to parunāt. Pēc tam pateicu raudot, apskāva. Un viss. Temats pēc tam vairs neeksistēja. Tikai netieši pārmetumi par zemu seksuālu interesi un retu reizi kāds jautājums - kādēļ negribi nekur iet? Un kad pateicu kādēļ, atbilde "ā, nu jā". Nolāpīts, vai tik viegli var aizmirst to, kas otram cilvēkam ir tik sāpīgs temats? Es nesaprotu...

Visas šīs problēmas mājās un darbā ir uzkāpušas tik augstu, ka mani nekas vairs neinteresē no tā, kas tik ļoti patika agrāk... es mīlēju sportot, iet pastaigās, mācīties jaunas lietas. Tagad pēc darba jūtos morāli paralizēta - man nav spēka un vēlmes neko darīt. Tikai uzpīpēt kārtējo cigareti, ielīst zem segas, izdzert viskiju un iet gulēt. Esmu pieņēmusies svarā par 15kg, man riebjas skatīties spogulī. Un katru reizi, kā atkal izlemju nesportot, es sev pārmetu arvien vairāk. Man vairs nav spēka, vai tiešām tāda ir dzīve? Es jau tagad stresoju par to, ka rīt atkal ir sapulce, atkal kaut kas nebūs labi... es pat nespēju nofokusēties un strādāt, jo vienīgais, ko vēlos ir tikt prom un raudāt. Nevienam nav ne jausmas, cik bieži vakaros esmu riņķojusi ar mašīnu pa perimetru vienkārši raudot, jo mājās nav kur to darīt. Un neskatoties uz to, cik man ir sūdīgi, man ir jāspēj smaidīt un motivēt citus gan mājās, gan darbā. Bet nav neviena, kurš padotu roku man un kaut vai pateiktu, ka viss būs labi.

Uz krīzes tālruni neesmu saņēmusies piezvanīt, jo šķiet, ka spēšu tikai un vienīgi raudāt pat neko nepasakot.... Es nezinu, ko darīt.

Re: Es nezinu, ko darīt ar savu dzīvi

Autors: 07 Okt 2019, 23:41
KKC Skalbes-konsult.
Sveika!

Paldies, ka padalījāties ar savu stāstu.
No Jūsu rakstītā noprotu, ka jūtaties iztukšota, tāpēc ka ilgstoši jūtaties nelaimīga gan darbā, gan attiecībās ar draugu.
Redzu, ka jūtaties izmisusi, jo nezinat ka tikt galā ar šo situāciju.
Šķiet, ka arī jūtāties vientuļa, jo nav ar ko parnunāt pa to, kas Jūs uztrauc.
Jūs droši varat zvanīt uz mūsu diennakts krīzes tālruņiem 67222922 vai 27722292, lai parunāt un saņemt emocionālo atbalstu.