Izmisumā par meitu

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: Izmisumā par meitu

Atbildēt Midnight rose » 10 Jan 2013, 16:48

Gonerila, es ar lielu iejūtību izlasīju jūsu ierakstu. Te bija vēl viena mamma, kas dalījās ar to, cik briesmīgi jutusies tad, kad viņas dēls izdarījis pašnāvību. Es neesmu speciāliste, es nevaru jums pateikt, kā dzīvot līdzās meitenei, kura rīkojas un jūtas tā, kā Jūs to aprakstāt, taču es pati esmu smagi cietusi no depresijas ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem visu mūžu. Man ir vairāk gadu nekā Jūsu meitai (34), tāpēc ir lielāka dzīves pieredze un varbūt arī lielāka izpratne par to, kas ar mani notiek un notika. Varbūt tas Jums palīdzēs. Es domāju, ka depresija ir slimība. Tāda pati kā leikēmija, sirds mazspēja vai nieru nepietiekamība. Ne velti to ārstē ar medikamentiem. Ja tā ir slimība, tad, pirmkārt, nevajag uzskatīt, ka Jūs personīgi esat vainīga pie tā, ka meitai ir depresija. Jūs to neizraisījāt. Otrkārt, tā kā runa ir par slimību, ne vienmēr to izdodas uzveikt. Ārsti dara, cik daudz viņi saprot, bet depresiju nevar noteikt ar asins analīžu palīdzību, tā ļoti slikti padodas ārstēšanai, bez tam ir gadalaiki (ziema pavisam noteikti), kad stāvoklis gandrīz vienmēr pasliktinās, neatkarīgi no tā, cik labi viss ir bijis iepriekš. Tā nav Jūsu vaina, tā nav ārstu vaina un tā nav arī Jūsu meitas vaina. Tā vienkārši notiek. Cik man ir tās saprašanas, cilvēki, kas slimo ar depresiju vienkārši ir vai nu piedzimuši, vai dzīves laikā ieguvuši ārkārtīgi sakāpinātu emocionālu jūtīgumu, kas jebkuru sīkāko neveiksmi vai nepatīkamu pārdzīvojumu pārvērš drāmā, kas salauž. Ir cilvēki, par kuriem saka - tie ir ar biezu ādu. Par depresīvajiem jāsaka - viņiem ādas nav vispār. Jebkurš pieskāriens izraisa sāpes, un dzīvojot tādās sāpēs, nevar nepienākt diena, kad mērs ir pilns.
Bet cilvēks jau nav tikai emocijas un jūtas. Cilvēks tas ir arī ķermenis un prāts. Kaut arī cilvēks emocionāli ir salauzts, viņš tomēr nekļūst tāpēc par fizisku invalīdu vai muļķi. No savas personīgās pieredzes varu teikt, ka jācenšās tieši nodarbināt un pamatīgi noslogot tās daļas, kas necieš ne no kādiem traucējumiem. Ir nepieciešama diezgan liela fiziska slodze, vislabāk grupā (kaut kāda aerobika vai dejošana derēs perfekti), vēlams 3 reizes nedēļā. Braukšana ar velosipēdu vai slēpošana, slidošana - ideāli. Jūsu meita ar graizīšanos parāda, ka viņa mēģina novērst savas emocionālās sāpes, aizstājot tās ar fiziskām, jo fiziskas sāpes ir vieglāk panest. Tas tikai liecina, cik ļoti šāda slodze nepieciešama. Tad ir nepieciešams arī noslogot galvu, atrast kaut kādas intereses. Šūšanu krustdūrienā, adīšanu, gatavošanu, filcēšanu, da jebko, kā saka, kur ir baigi jāķimerējas un jādomā līdzi, lai sanāk. Lai nav iespējas just. Sajūtas ir par katru cenu jānotrulina. Jūsu meita tāpēc nepaliks truls un nejūtīgs zombijs, viņas sajūtas ir PĀRĀK saasinātas, ja tās notrulinās, viņa būs nevis nejūtīga, bet gan sāks līdzināties tam, ko mēs varētu saukt par normālu stāvokli. Vēl labs variants ir pavasarī nopirkt visādas sēkliņas, iesēt, audzēt dēstus, likt uz balkona vai vismaz uz palodzes. Ņemšanās ar augiem prasa pacietību un paņem laiku. Tas par galvu un ķermeni. Un visbeidzot ir jāierobežo visādi emocionālie stimulatori (jāaizliedz pavisam - nē, tad jau viņa būtu kā cietumā, bet jāierobežo noteikti). Ar to es saprotu filmas, mūziku, grāmatas, visu, kas uzkurina emocionālo pārdzīvojumu. Viņai jau tā to pārdzīvojumu pietiek. Plus vēl medikamenti, un tad jau situācijai būtu jāsāk kļūt kontrolējamai.
Te es Jums izstāstīju, kā es pati cīnos ar savu depresiju un kas man ir palīdzējis. Man nav mammas, kas aiz manis stāvētu un mani glābtu. Toties man ir dēls un es nevaru atļauties darīt sev galu katru reizi, kad man tas ienāk prātā. Es jūtu Jūsu izmisumu, tomēr attiecībā pret meitu Jums nevajadzētu to izrādīt, jo citādi viņa ar to var sākt manipulēt. Es, protams, nezinu, cik sadarboties gatava ir Jūsu meita. Varbūt viņa vispār tikai guļ gultā un ne uz ko nereaģē. Sliktākajā gadījumā var vest viņu uz masāžām. Arī tas palīdza atbrīvoties no emocionālām sāpēm caur ķermeni.
Es ceru, ka kaut kas no manas pieredzes Jums ir kaut mazu gaismiņu iedevis un vismaz palīdzējis nenolaist rokas un turpināt cīnīties par savu bērnu.

dzuzzeppe
Atbildes: 1
Pievienojies: 10 Jan 2013, 19:18

Re: Izmisumā par meitu

Atbildēt dzuzzeppe » 10 Jan 2013, 21:07

Sveiki!
Ja ir vēlēšanās parunāties un uzzināt sīkāk par manu personīgo pieredzi un domām par problēmu,kas skar Jūsu meitu, atrakstiet uz vairogs88@inbox.lv.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: Izmisumā par meitu

Atbildēt Midnight rose » 12 Jan 2013, 17:19

Ziniet, Gonerila, man šķiet, ka savā otrajā komentārā Jūs pieskārāties ļoti būtiskam jautājumam - tam, ka JUMS pašai un nevis jūsu meitai ir vajadzīga palīdzība. Jautājums ir par to, kur Jūs ņemsiet spēku, nevis Jūsu meita. Jūs izklausaties pilnīgi izdegusi. Man šķiet, viens variants, kā atrast atbalstu, ir tieši dalīšanās šādos forumos. Izstāstīt, kā jūtaties, kas Jūs nodarbina. Man tas šeit ļoti palīdzēja. Varbūt piezvanīt uz Skalbju krīzes telefonu arī nav slikta doma.
Kas attiecas uz ārstējošās dakteres attieksmi, visdrīzāk viņa nezina, ko Jums ieteikt. Neviens to nezina. Laikam to Jums ir visgrūtāk pieņemt - ka nav neviena, kas pateiktu, ko tagad darīt ar Jūsu bērnu.
Tomēr, kad savā pēdējā komentrārā pastāstījāt sīkāk par savas meitas uzvedību, man izklausījās (bet es neesmu speciāliste, es izsaku tikai savu viedokli, izejot no savas dzīves pieredzes), ka viņa ar Jums manipulē, viņa savā ziņā Jūs emocionāli šantažē. Jūs zināmā mērā esat kļuvusi pati par savas meitas upuri. Viņa graiza rokas un kājas, bet nopietni galu sev darīt nedomā, viņa tikai cenšas pievērst Jūsu uzmanību sev, izjust jūsu bailes un rūpes par sevi. Manuprāt, Jūs mierīgi varētu izturēties mazliet cietāk pret viņu, pateikt, ka arī Jūs esat cilvēks, arī Jums ir sirds un nervi, un ka Jūs tādu izturēšanos neesat pelnījusi. Es saprotu, ka tas prasa daudz spēka, bet Jums nav jābaidās, ka viņa tad nu aiz izmisuma padarīs sev galu. Tie graizītāji sev galu nedara. Visbīstamākie ir tie, kas klusām pakaras pie radiatoriem ar elektrības kabeli, nevienu iepriekš nebrīdinot. Tas gan, protams, nenozīmē, ka viņas depresija nav īsta. Redziet, es salīdzinu ar sevi. Principā man ir normāla dzīve, bet reizēm, it īpaši ziemā, man uznāk tādas bedres, ka arī labprāt sagrieztu sev rokas, kājas un ne to vien, ja zinātu, ka vakarā kāds atskries, izglābs, žēlos... Bet nu tā kā man nav nekādas publikas, tad tādu teātri taisīt arī nav jēgas. Tad nu es arī negriežos, kaut arī jūtos ļoti, ļoti slikti. Varbūt šāda doma Jums var palīdzēt.
Es nezinu, cik liela autoritāte Jūs esat savai metai, bet noteikti vajadzētu būt stingrai. Ja viņa ir trīs reizes bijusi uz sporta zāli, tad lai turpina iet. Nevajag censties viņu pārliecināt par to, ka tas viņai ir derīgi. Pietiks ar : "Tu iesi uz sporta zāli tāpēc, ka es esmu Tava māte un Tev to lieku!" Tā ir pavēle, kas nav apsriežama, nevis aicinājums uz dialogu. Nav ko tur krāmēties! Ja es nebūtu nežēlīga pret sevi, es nekad nevarētu no saviem prāta aptumsumiem izrāpties.
Tad vēl varētu Jums ieteikt Melodijas Bītijas grāmatu "Pārtraukt līdzatkarību". Grāmatnīcās vairs nav pieejama, bet gan jau ka var atrast biblotēkās. Tas ir domāts cilvēkiem, kas dzīvo kopā ar alkoholiķiem, taču patiesībā jau ir stāsts par to, kā dzīvot līdzās cilvēkam, kas uzvedas neadekvāti un dzen postā kā sevi, tā savus tuviniekus. Un reizē par to, ka tā ir tuvinieku lielā mīlestība, kas neļauj slimajam izkļūt no savas atkarības, jo tas ir kā apburtais loks. Ja lasāt angliski, tad šo grāmatu var pasūtīt amazonē Melody Beattie "Co-dependent No More".
Es ceru, ka šajā forumā tomēr varēsiet rast iedvesmu dzīvot tālāk un arī orientierus. Nenolaidiet rokas un rakstiet, kā sokas! Es ļoti to vēlētos uzzināt :) Man šis forums deva lielu atbalstu, tad, kad galīgi bija ragi dūņās. Te bija tāda epizode, paskatieties vien, kādu tēmu es pacēlu pirms diviem mēnešiem!

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 150
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Izmisumā par meitu

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 14 Jan 2013, 12:46

Gonerila, es vēlos Jūs aicināt zvanīt uz krīzes tālruni un saņemt emocionālu atbalstu, kas, šķiet Jums šobrīd nepieciešams. 67222922; 27722292

Kas attiecas uz komentāru "Tie graizītāji sev galu nedara'', jāsaka, ka šādi domāt ir ļoti bīstami. Jebkurš cilvēks, kurš runā (un jo īpaši regulāri dara sev pāri) ir jāuztver NOPIETNI! Var pienākt diena, kad ar skrāpēšanu var nepietikt, lai apslāpētu dvēseles ciešanas.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: Izmisumā par meitu

Atbildēt Midnight rose » 24 Jan 2013, 21:36

Noteikti turpiniet rakstīt par to, kā viss risinās tālāk. Tiešām vēlos to zināt. Tagad, kad meita būs slimnīcā, Jums būs vairāk laika sev un iespēja sakārtot sevi.
Es pamatīgi apdomāju, kā man ir gājis pašai. Krīzes brīžos, kad ir riktīgi ragi dūņās, tad ir labi, ja citi sniedz atbalstu, bet pa lielam man pret pašnāvības domām ir palīdzējusi tikai cietsirdība un vienaldzība pašai pret sevi. Nekādas sevis žēlošanas. Tas var izsklausīties dīvaini, bet man tā tiešām ir.
Tagad jau esmu labā periodā, esmu satikusi brīnišķīgu vīrieti un iemīlējusies, bet kaut arī lielākoties jūtos ļoti stabili, katrs sīkums, katra domstarpība ar viņu var mani iesviest kaut uz vienu vakaru atkal tajā pašā dziļajā, melnajā bedrē, kur jau esmu pavadījusi tik ilgu laiku. No tā nevar tik vienkārši atbrīvoties. Ar to ir jāiemācās sadzīvot. Citam jāatzīst, ka viņš ir alkoholiķis, bet citam - ka viņam ir depresija. Tā nu tas ir.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: Izmisumā par meitu

Atbildēt Midnight rose » 27 Jan 2013, 23:18

Gonerila, tiešām priecājos, ka pastāstījāt par to, kā turpinās Jūsu dzīve. Priecājos arī par to, ka esat runājusi ar kādu garīdznieku (to atradu harleen aizsāktajā tēmā par viņas dēla pašnāvību). Es Jums varu pateikt godīgi - ja es nebūtu kristiete, tad es noteikti vairs nebūtu starp dzīvajiem. Neesmu sev padarījusi galu ne tāpēc, ka baidītos no elles, bet gan tāpēc, ka Dievā redzu kādu cerību. Kad viss rādās pilnīgi melns, tad man vienmēr pietiek iedomāties to, ka Dievs ir mīlestība. Pat ja tā mīlestība man ir it kā pagājusi garām, pietiek ar to vien, ka mīlestība kaut kur IR! Jau 20 gadus mokos ar to, ka laiku pa laikam man ir tādas dziļas krīzes, kad gribas darīt sev galu. Pēdējie 7 gadi bija īpaši smagi, jo tāda krīze bija gandrīz nonstopā. Esmu izdzīvojusi, pateicoties Dievam.
Tagad atpūtieties, sakārtojiet sevi. Un ja drīkstu Jums pateikt savu viedokli - Jūsu meitai ir palaimējies, ka viņai ir tāda mamma kā Jūs. Man tādas mammas nav. Bet būtu gribējies, lai ir. Manai mammai ir pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek. Tā vienmēr ir bijis.
Un rakstiet vēl forumā! Mēs šeit esam, lai Jūs atbalstītu.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: Izmisumā par meitu

Atbildēt Midnight rose » 02 Feb 2013, 14:51

Gonerila, protams, varam uz "tu". Man vienkārši ļoti lielu respektu iedvesa tas, ka Tavai meitai ir jau 18. Manam dēlam ir 2, nu kā es teikšu "tu"? Man pašai ir 34. Vēlu piedzemdēju :) Puslīdz viena paaudze jau esam :)
Es pa šo forumu tusēju diezgan regulāri. Kaut kā man tas ir svarīgs. Pati esmu tā mocījusies tik ilgi. Tagad ir labs un stabils periods, bet domāju, ka varbūt mana pieredze var noderēt kādam, kam tā nav. Tāpēc rakstu.
Zini, Tev taisnība, ka man ir baigās skumjas par mammu. Es saprotu, cik grūti ir būt mātei reizēm. Manai mammai točna bieži bija ragi dūņās un nebija spēka ņemties ar mani. Tikai es jau pie tā nebiju vainīga, vai ne? Un tās sajūtas, ka tēva nav, mātes nav, neviena nav, tu esi maza meitene un tev nav neviena... Tas noteikti pārsniedz jebkura pieauguša cilvēka spēju izjust sāpes. Bērni cieš daudz intensīvāk. Man šķiet, es tāda depresīva izaugu tāpēc, ka mamma man nemitīgi lika just, ka esmu lieka viņas dzīvē un tas man radīja sajūtu, ka vispār esmu lieka šajā pasaulē. Ar to cīnos vēl šodien. Bet izejot no tā, cenšos būt labāka māte pati savam bērnam. Tomēr šis ir ļoti sarežģīts temats. Tas, ko Tu saki par Mariju, ir sirsnīgi. Es padomāšu. Es nemēdzu ne Dievam, ne Marijai kaut ko palūgt, kā Tu saki. Kristietība jau vairāk tāds dzīvesveids. Nezinu, kā lai to izskaidro.
Bet citādi - man prieks, ka mans komentārs Tevi spēja iedvesmot.
Kas attiecas uz psihiatrisko ārstēšanu, man nav bijusi pieredze (paldies Dievam!) un tur es neko komentēt nevaru. Ir forši, ka Tavai meitai ir labāk. Cik ilgi viņai tajā klīnikā jāpaliek? Un vēl - Tu nemaz nerunā par to, kā jūties pati. Kā Tev tagad ir?

pilnigstuksums
Atbildes: 1
Pievienojies: 06 Feb 2013, 01:43

Re: Izmisumā par meitu

Atbildēt pilnigstuksums » 06 Feb 2013, 01:48

Palasiiju Juusu paardziivojumus un uzreiz pieregjistreejos.. Pirms kaada laika saaku rakstiit blogu, kuraa kaut cik saprotami meegjinu aprakstiit savas izjuutas peedeejo triis gadu laikaa.. kaa arii to, kaa es meegjinu izrauties no savas depresiivaas pasaules, kuraa esmu dziivojis vairaak vai mazaak visu muuzhu..

www.pilniigstuksums.wordpress.com

Nezinu, vai man tas paliidzees, bet var buut, ka vismaz kaadam citam..

sheites
Atbildes: 1
Pievienojies: 29 Nov 2012, 11:58

Re: Izmisumā par meitu

Atbildēt sheites » 11 Feb 2013, 10:29



Atgriezties uz



Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 1 viesis