Stāsts par karmas likumu un kritizēšanu

Viss kam neatradās vieta citās sadaļās.
cits skats
Atbildes: 29
Pievienojies: 30 Jan 2013, 15:52

Stāsts par karmas likumu un kritizēšanu

Atbildēt cits skats » 24 Jūl 2013, 07:57

Šo stāstu atradu Siņeļņikova grāmatā " Dzīves formula. Kā iegūt dzīvības spēku" un izdomāju to ievietot arī šeit, jo pēc šī stāsta izlasīšanas es vēl ilgi smaidīju un daudziem cilvēkiem varēju novēlēt "labu apetīti!" tai skaitā arī sev :)

Reiz dzīvoja kāds valdnieks. Viņš uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt visiem, kas vēsās pie viņa pēc palīdzības. Tāpēc viņš katru rītu dalīja trūcīgajiem pārtiku. Reiz pēc tam, kad bija pabeigta pārtikas izsniegšana, viņš devās uz zirgu stalli. Tur viņš ļoti sadusmojās uz saviem kalpiem, jo bija saslimis viņa mīļotais zirgs. Bet tobrīd pagalmā ienāca kāds zintnieks, lai palūgtu kaut ko ēdamu, bet valdnieku tur nesastapa. Zintniekam pateica:
- Valdnieks ir tepat netālu, stallī.
Zintnieks devās uz stalli un sastapa tur satraukto un dusmīgo valdnieku. Viņš aizkaitināts vaicāja:
- Kālab esi atnācis?
- Es atnācu, lai palūgtu tev ko ēdamu, - atteica zintnieks.
Valdnieks sadusmojās vēl vairāk un sāka kliegt:
- Kāpēc tu neatnāci no rīta, kad es trūcīgajiem dalīju pārtiku?
- Es to nezināju, - mierīgi atbildēja zintnieks.
- Man ir pieņemamās stundas!- valnieks turpināja kliegt: - Tu varēji atnākt noteiktajā laikā!
Uz to zintnieks gluži mierīgi atbildēja:
- Lūdzu nesatraucieties! Es iešu projām, aizmirsti mani!
Bet valdnieks sāka dusmoties vēl vairāk.
- Nu kas tie par cilvēkiem? Man ir arī vēl citi pienākumi. Es taču arī esmu dzīvs cilvēks. Kāpēc to neviens neņem vērā? Ko tev galu galā vajag?
- Es vienīgi gribēju mazliet pārtikas. Bet man vairs no tevis neko nevajag.
Un zintnieks devās projām. taču valdnieks kļuva vēl niknāks. viņš kliedza:
- Tu taču gribēji ko ēdamu?! Nu tad saņem!- Pateicis šos vārdus, viņš paņēma zirgu mēslu piku un meta ar to aizejošajam zintniekam.
Viņš paņēma šo piku, ar cieņu pateicās un mierīgi devās projām.
Bet naktī valdniekam parādījās sapnis. Sapnī viņš redz zintnieku un milzīgu mēslu kaudzi. Un viņš zintniekam jautā:
- Ko nozīmē tas, ka es sapnī tevi redzu ar šo milzīgo mēslu kaudzi?
- Vai esi dzirdējis, lūk, ko: ja kāds kādam ko nesavtīgi atdod, tad atdotas pēc tam simtkārtīgi atgriežas. Bet, ja tas ir dots svētajam, tad atdotais atgriežas tūkstoš reižu vairāk. Tā kā tagad šī mēslu kaudze ir tava! Tev tā jāapēd.
- Kāpēc mana? Kādēļ man jāēd mēsli?!
- Vakar, kad es lūdzu palīdzību, man bija vajadzīgs ēdiens. Un tu man iedevi šo mēslu piku. Un tagad tā ir atgriezusies pie tevis kā vesela kaudze. Tāds ir karmas likums.
- Ak Dievs! Ko es esmu izdarījis?!- Valdnieks šausmās saķēra galvu.
Zintnieks turpināja:
- Es nevaru atcelt karmas likumu. Atceries, vakar es gribēju tev palīdzēt- gribēju doties projām, bet tu sāki dusmoties un kliegt un meti man ar mēslu piku. Es nevaru atcelt to, kas jau ir noticis, bet es došu tev padomu. Izdari tā, lai tevi sāk kritizēt, nosodīt un zākāt. Tad tie, kas to darīs, dalīs ar tevi šos mēslus. Kad kāds sāk mūs kritizēt, priecājieties un izsakiet pateicību kritizētājam- un viņš apēdīs mūsu mēslus!
Lūk tādu sapni redzēja valdnieks. Pamodies viņš ilgi domāja par sapnī redzēto. Tad viņš paņēma pudeli šņabja, aizsmēķēja cigāru un devās uz Rātslaukumu, kur publikas priekšā sacēla skandālu, ar kādu sakāvās, tad paņēma zem rokas prostitūtu un pastaigājās pa laukumu. Vispirms viņš savus padotos noveda šoka stāvoklī, pēc tam- galējā sašutumā. Tie rādīja ar pirkstiem uz valdnieku, spļaudīja viņam nopakaļ, smējās un ņirgājās par viņu, bet valdniekam to vien vajadzēja. Vakarā viņš noguris, bet apmierināts ar sevi devās gulēt cerībā ieraudzīt pagājušās nakts sapņa turpinājumu un parunāt ar zintnieku. Un viņš to arī redzēja, bet diemžēl mēslu kaudze nebija izzudusi, lai gan kļuvusi daudz mazāka.
- Kā tad tā?! - valdnieks iekliedzās.- Tu taču teici, ka tas līdzēs.
- Lieta tā,- atbildēja zintnieks,- ka Rātslaukumā bija cilvēks, kas tevi nenosodīja un nekritizēja.
- Ak Dievs! Ko lai es daru? Es taču esmu valdnieks, man pēc statusa neklājas ēst mēslus. Es pat varu saindēties, ja es tos apēdīšu.
- Labi, esmu ar mieru tev vēlreiz palīdzēt. Es tev iedošu šā cilvēka adresi. Tu viņu varēsi atrast, bet tālāk rīkojies kā vēlies.
Valdnieks pārģērbās, nogrimējās līdz nepazīšanai un devās pie šī cilvēka. Kad valdnieks viņu atrada, tad jautāja:
- Jūs droši vien zināt, kas vakar notika mūsu pilsētā. Kā jūs pret to attiecieties?
- Bet kas tad vakar notika? - ar jautājumu uz jautājumu atbildēja šis cilvēks.
- Nu, kā tad! Mūsu valdnieks tādas lietas sastrādāja!
- Gan dzirdēju, gan redzēju. Bet tas nav nekas briesmīgs. Mūsu valdnieks gluži vienkārši ir noguris, un viņam bija vajadzīga atslodze.
- Kā tad tā!? - sacīja valdnieks. - Tā taču bija īsta nejēdzība. viņš ar savu uzvedību grauj sabiedrības morālos pamatus. Laukumā taču arī bērni bija. Nē, to nedrīkst atstāt bez ievērības! Es ierosinu izveidot opozīciju un gribu, lai jūs to vadītu. Man ir nauda. Es varu uzņemties opozicionārās kustības finansēšanu.
- Nē, es tādās spēlēs nepiedalos! Es vakar notikušajā absolūti neko sliktu nesaskatu.
Valdnieks pēc rakstura bija cilvēks, kurš ātri iesvilstas, un arī šajā reizē viņš nesavaldījās.
- Lūk, tādu cilvēku dēļ kā jūs arī zūd tikumi! Sabiedrība pilnīgi demoralizēsies! Kā mēs turpmāk dzīvosim?
Uz šiem vārdiem šis cilvēks, raugoties acīs valdniekam, kas bija pārģērbies, pilnīgi mierīgi atteica:
- Jūsu augstība, ēdiet pats savus mēslus!

Valdnieks pa visu savu atlikušo dzīvi pa druskai mēslus pielika pie sava ēdiena. Viņu vienīgi glāba specijas un garšvielas. :)

Rebecca
Atbildes: 53
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 08:30

Re: Stāsts par karmas likumu un kritizēšanu

Atbildēt Rebecca » 27 Jūl 2013, 09:19

Stasts ir loti pamacoss,bet ne vienmer tas darbojas.Dzive ir japastav par sevi,jaiemet ta meslu pika tam,kas to ir pelnijis un tapat jadod milestiba un rupes tiem kas to ir pelnijusi.


Atgriezties uz



Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 1 viesis