Mūžīgā cīņa ar sevi...

DiviEs
Atbildes: 1
Pievienojies: 30 Okt 2013, 14:00

Mūžīgā cīņa ar sevi...

Atbildēt DiviEs » 30 Okt 2013, 15:33

Īsti nezinu, ar ko, lai sāk...Kopš sevi atceros no mazotnes esmu bijusi noslēgta, bailīga, kautrīga un nekomunikabla. Vienmēr sēdēju kaut kur kaktā vai zem galda un spēlējos ar saviem iedomu draugiem. Grūti bija saprasties ar citiem bērniem, tiku uzskatītas par neveiksminieci, apmelota, pazemota... Ja bērnībā vēl tā nebija liela problēma, lai gan sāpēja dikti, kad nāca pusaudžu vecums, visa dzīve pārvērtās murgā. Sāku meklēt sevi, bet tā arī neatradu. Vairāk par visu patika paslēpties tumšā istabā pie skaļas mūzikas un sapņot, vienkārši aizbēgt no realitātes. Sapņoju par to, par ko jau sapņo visas mazas meitenes - par īstu mīlestību, kas būs blakus visur un visā. Bet realitāte bija pavisam drūma - grūti gāja ar kontakta veidošanu ar parastiem cilvēkiem, ar draudzenēm, kuras nekad nemācēju noturēt un pazaudēju, kur nu vēl ar puišiem. Pirms pārcelšanās uz citu dzīves vietu, cerēju, ka viss mainīsies, ka tur es atvēršos, kļūšu drošāka, runātīgāka, bet viss palika cerību līmenī. Gāja vēl grūtāk, vēl lielākas bailes no visa un visiem, pilnīgs pašapziņas trūkums, kas ar laiku pārauga neciešamās domās par pašnāvībām. Nebija arī īsti neviena, ar ko parunāt. Vecāki vienmēr aizņemti darbā, bet māsas un brāļi - savās darīšanās un problēmās. Ik pa brīdim uzradās kāda draudzene, bet nezin kāpēc, es tā īsti līdz galam, negribēju nevienam uzticēties un atklāties. Pati sevi uzskatīju par pilnīgi dīvainu un, līdz ar to, visi citi arī. Ar laiku paliku tāda - it kā dzīvotu, bet neturētos pie zemes ar kājām, visa pasaule slīdēja garām un man tur nebija vietas. Dabas kļūda - tā es sevi uztvēru. Ne īstajā vietā, ne īstajā laikā, laikam man vispār nevajadzēja būt. Nonācu tik tālu, ka, ar bailēm, bet vidusskolā saņēmos aiziet pie psihoterapeita, jāsaka, ka tas īsais brīdis, kuru gāju pie viņas, neko īsti nedeva, nepalīdzēja ne celt savu pašapziņu, ne atrast savu vietu zem saulītes. Pabeidzu vidusskolu vēl ar to pašu trako domu - ne draugu, ne ģimenes uzmanības, kāda vispār jēga dzīvot. Tikai atbildība pret vecāku ieguldīto laiku un naudu manī dzina uz priekšu, bija jāeksistē, jo viņi taču nepārdzīvotu, ja es izdarītu pašnāvību un vēl tās izmaksas par bērēm...Ar to pašu mūžīgo biklumu, kautrību un pilnīgu pašapziņas trūkumu iestājos augstskolā, tā kā studēju virzienu saistībā ar humanitārajām zinātnēm, neizpalika dažādas psihologu lekcijas. Vienā no tām dzirdēju - ja, cilvēks savu vietu neatrod līdz 20 gadu vecumam, vai vismaz virzienu, kādā vajadzētu dzīvot un ir ar pilnīgu pašapziņas trūkumu, tad neatradīs sevi nekad. Klausījos stāstus par cilvēkiem ar depresijas pazīmēm un redzēju sevi. Domāju - vai tiešām es tāda palikšu visu mūžu, pilnīgi nekāda, ne īsti cilvēks, ne pašcieņas, minimālas sociālās prasmes, vājprātīgas grūtības ar komunikāciju ar citiem cilvēkiem????Es nevarēju, vienkārši nevarēju pārvarēt sevi un atvērties, uzticēties cilvēkiem, neko nespēju darīt ar sevi. Cīnījos ar sevi un mazo melno cilvēciņu sevī iekšā, kurš saka - Tu vienkārši eksistē, bet Tu neesi un Tu nebūsi pilnvērtīga, sevi cienoša personība. Pašnāvības domas atliku, bet neatmetu pilnībā - jutos vientuļa, nevarēju uzticēties nu jau jauniegūtajiem draugiem, joprojām meklēju to vienu īsto un vienīgo cilvēciņu, likās, ka tad viss nokārtosies, saliksies pa plauktiņiem un es palikšu par normālu cilvēku. Es viņu atradu, bet viss notika ne tā kā biju iedomājusies...Jāsaka, ka pirms tam biju pāris reizes (tiešām kādas divas tikai un man jau bija 21 gads un pilnīgas šausmas, jo daudzas citas meitenes šajā vecumā jau sev bija atradušas puišus un pat dzīves biedrus), satikusies ar puišiem, bet nekas tur nesanāca. Pēc pāris tikšanās reizēm izjutu nepatiku pret viņiem, jutu fizisku nelabumu, tiešām fizisku nelabumu. Bet šis viens bija īpašs. Vienkārši apbūra mani, viņā bija viss - izskats, mīļums, ko man tik ļoti vajadzēja. Bet bija savas sliktās puses - alkohols. Sākumā tam īsti nepievērsu uzmanību, bet tad viņš mani sāka pievilt, apsolot, ka atbrauks, bet piedzērās, necēla man telefonu, ignorēja. Muļķe es biju, katru reizi man izlūdzās piedošanu un es ar savām rozā brillēm uz acīm arī piedevu. Bet jo tālāk, jo trakāk, katra tāda reize mani sāpināja līdz sirds dziļumiem, katrā tādā reizē jutos pazemota, jutos kā notriekta pie zemes un palikusi bez spēka. Tas mani ieveda dziļā depresijā - alkohols, nomierinošie līdzekļi, cigaretes, katrs atsevišķi, vai viss kopā, tas bija man mierinājums. Protams uz to konkrēto brīdi, jo kad apreibinošo vielu efekts izzuda, sāpēja vēl vairāk. Vēl lielāki pašpārmetumi, negribējās iet vai darīt kaut ko, tikai gulēt, paslēpties no visiem. Pazuda draugi, paliku tikai es, visas nomierinošās vielas, dziļas sāpes un puisis, kas atkal un atkal manu sirdi vienkārši ņēma un meta pret betona sienu. Bet es turpināju ciest un ar dzīvot ar sīku cerību, ka viņš mainīsies. Tā mēs nodzīvojām gadu - atkal šķiroties, atkal salabstot, bet man likās, ja jau viņš pie manis atgriezās, tad tas kaut ko nozīmē, tad kaut kam ir jāmainās uz labo pusi. Pa vidu protams bija daudz citu viņa tā saukto vienkārši draudzeņu, mana nauda, kuru devu viņam, lai viņš pie manis brauktu un mani mūžīgie pūliņi, piespiest viņu mani mīlēt...Mani centieni un pūliņi atmaksājās, ar to, ka viņš sāka domāt ar galvu un pārstāja vājprātīgos daudzumos lietot alkoholu. Arī manas atkarības pieklusa- viņš kļuva par manu vienīgo atkarību un par dzīves jēgu, sapratu, ja zaudēšu viņu, arī pati vairs negribēšu būt. Nodevos pilnīgai mīlestībai pret viņu, bet turpināju dzīvot ar pilnīgu necieņu un naidu pret sevi. Daudzās grāmatas un raksti, par to kā iemīlēt sevi un celta savu pašcieņu neko nav devuši. Nu jau esmu tuvu 25 gadu atzīmei, jo projām kopā ar to pašu vīrieti, kuru mīlu neprātīgi, kurš mani mīl, bet ar uz pusi mazāku atdevi un uzmanību, kādu es vēlētos. Reti, kad ar viņu varu izrunāties tā pa īstam un izkratīt savu sirsniņu. Arī bailes, ka, ja izstāstīšu viņam daudzas lietas par savu dvēseles stāvokli, viņš mani uztvers par pilnīgi nenormālu un pametīs. Draugu man īsti nav, kas iedveš lielas bailes, vai kādreiz tiešām nenotiks tā, ka palikšu tikai es un mana vientulība. Nekur nav pazudusi arī neuzticība cilvēkiem, pašapziņas trūkums, dažādas depresijas izpausmes, kautrīgums un nespēja saprast un atrast sevi. Ir tā it kā es strādātu pie savas pašattīstības un censtos saņemt sevi rokās, kādu brīdi tas strādā, bet tad atkal viss sabrūk un es vairs nezinu, kas esmu un kāpēc esmu. Brīžiem liekas, ka varbūt es par daudz prasu no sevis un dzīves, arī no citiem, ka varbūt man nekad nav gana...un lūk, tā tā cīņa ar sevi nekad nebeidzas...nebeidzas bailes no vientulības un domas par to - ja tiešām kādreiz palikšu viena, neizturēšu un iekritīšu kādā dziļā atkarībā, kas mani novedīs sazin kur....

cits skats
Atbildes: 29
Pievienojies: 30 Jan 2013, 15:52

Re: Mūžīgā cīņa ar sevi...

Atbildēt cits skats » 06 Nov 2013, 08:54

Sveika, DiviEs!
Izskatās, ka, lai arī saki, ka esi noslēgta starp cilvēkiem, Tev ļoti labi izdodas izlikt savas jūtas un domas rakstiski.
Jūtos samumulsusi par to, ka Tev tika teikts, ka cilvēks, kurš nav atradis sevis, neatradīs sevi nekad. Es studēju psiholoģiju, bet tik kategorisku frāzi vēl neesmu dzirdējusi.
Saprotu, ka šobrīd jūties izmisusi, jo Tava atkarība- tavs draugs ir vēl grūtāk kontrolējama kā alkohols. Un tomēr iesaku Tev paskatīties kādu piemērotu sev atbalsta grupu un aiziet kaut vai tikai paklausīties, iespējams, Tu pamanīsi, ka ir izredzes Tev dzīvot pilnvērtīgu un veselīgu dzīvi.
Lai Tev izdodas!


Atgriezties uz



Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 1 viesis