Lielās skumjas

Laura
Atbildes: 5
Pievienojies: 31 Okt 2012, 23:47

Lielās skumjas

Atbildēt Laura » 20 Mai 2013, 00:38

Ir pagājis pusgads, un es atskārtu, ka man nav un manī nav resursu, lai sev palīdzētu.
Ar to domājot – man vienkārši nav ar ko parunāt. Gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē jūtos kā uz vientuļas salas.
Ak, un man tā likās, ka es spēšu izdzīvot to klusiņām pati. Ai, kā kļūdījos arī šajā ziņā, pat kauns to atzīt pašai sev. Es īsti nezinu kāda jēga ir rakstīt. Nekad nebiju domājusi, ka līdz šim nonākšu. Man šķiet, ka man nekas nevar palīdzēt. Tad kāda jēga?
Patiesību sakot, es jūtos tādā "tūtā", ka pat tajā neko labu nesaredzu. Liekas, ka man pie kājas ir piesiets akmens, un slīkstu necaurredzamos ūdeņos. Negribēju meklēt atbalstu arī internetā, kaut kā negribas klausīties komentārus „viss būs kārtībā, nav jau tik traki, ne tu pirmā ne pēdējā”... bet cilvēki neaizdomājas, ka tas ir bezjēdzīgi, brīžos, kad vājprātā sāp.
Kāpēc?

Es negribu izplūst detaļās publiski. Stāsts visos sīkumos lietas būtību nemaina. Grūtniecības pašā vidū paliku viena. Cīnoties par savu vietu zem saules. Par to, kā tagad visu spēt vienai. Kā izturēt, kā pasargāt, kā neļaut sev vairs darīt pāri.
Šodien laikam ir diena, kad sev atzinu – es vairs nespēju.
Esmu raudājusi nepārspīlējot 5 mēnešus no vietas, no rīta, pamostoties, acis vēl neatvērusi. Ja ne īstas asaras katru dienu, tad atmiņu uzplaiksnījumi, kas mani nomoka – liekas, ka manī nav citu domu. Ir tikai izmisums, tikai tā trulā sajūta, ka manī kāda daļa ir nomirusi, ka nav izejas, kas esmu atsviesta atpakaļ bedrē no kuras biju izrāpusies pati priekš sevis ļoti pārliecinoši. Liekās, ka beidzot man ir mans pamats, manas mājas, mana miera osta, mana īstā otrā puse, ka esmu drošībā un ar tādu pat pārliecības, drošības un dziļa miera sajūtu sagaidīšu savu pirmo mazulīti. Vairs nav nevienas no šīm kvalitātēm. Liekas, ka es vienkārši tikai eksistēju. Manī ir apdzisis viss prieks, entuziasms, mērķtiecība it kā tas nekad nebūtu bijis. Laiks ir izplūdis jēdziens. Sevi es vairs nepazīstu. Bet ir vājprātīgs kauns to rakstīt un atzīt.. vienmēr esmu centusies un varējusi tikt galā pati. Esmu audzināta tā – nekad ne par ko nečīkstēt. Likumsakarīgi, arī līdz šim kaut kā nebūt savas sāpes esmu norijusi. Tagad jūtos kā pie zemes notriekts putns, ievainots zvērs, kam bail no cilvēkiem, kas netic nevienam un visdrošāk jūtās pustumsā un vienatnē.
Liekas, ka mans prāts ir pārsātināts ar to pāridarījumu. To faktu, kā tādu – ka esmu viena. Par to, ka man sāp tas, ka ar savu izmisumu esmu darījusi pāri un daru negribot mazajam brīnumam manī. Par to, ka es nezinu kā spēšu būt pietiekami laba un aizvietot bērnam vēl trūkstošo. Par to, ka sāpju un baiļu pārņemta, nomocīta, pazemota, iztukšota un emocionāli sagrauta es nespēju atrast sevī to veidu kā piecelties. Man nav spēka nekam. Bet viņš taču nav pelnījis nest tādu nastu. Liekas, ka es esmu murgā. Satiekot un iepazīstot šo cilvēku, man likās, ka nekad nekas tāds nav iespējams. Es jutos mīlēta, laimīga, jutos vissvarīgākā viņam. Palika tukšums. Tas, kā viss izmainījās, kā notika, bija man kā naža dūriens sirdī, viņam skatoties man tieši acīs. Tagad mans vienīgais prieks ir mans bērniņš. Kurš turklāt tika plānots, ļoti, ļoti gaidīts piesakamies kopīgi. Mans vienīgais prieks ir tas, ka jūtu viņu sevī. Bet tā ēna, kas krīt pār šo piepildījuma sajūtu, kuru savā dzīvē gaidīju vairāk par jeb ko citu, par to, kas man šķiet vissvētākais dzīvē, mani iznīcina.
Iznīcināta, - tas laikam ir īstais vārds.
Sāp tik ļoti, ka liekas, ka pārstāšu elpot.

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 150
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Lielās skumjas

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 20 Mai 2013, 13:45

Laura!

No sirds apsveicu, ka esi kļuvusi par māmiņu tik ļoti gaidītajam bērniņam. Vienlaicīgi izsaku arī līdzjūtību par to, ka esi kļuvusi par vientuļo māmiņu.
Es saprotu, ka tu jūties izmisusi, jo tavas cerības par mājām, miera ostu un otro pusīti ir sagrautas. Kā arī redzu, ka jūties vientuļa, jo esi tikai tu un tavs mazulis.
Šķiet, ka tu jūties bezizejā, jo nezini, kā tev sakārtot savu dzīvi, kas šķiet pilnīgi normāla emocionāla reakcija uz tik traģisku notikumu tavā dzīvē. Bērniņa piedzimšanai vajadzēja kļūt par laimīgāko notikumu tavā dzīvē, tomēr, nu tas mijas ar izmisumu, ko ienesusi neziņa kā tagad dzīvot.
Man rodas sajūta, ka tu jūti kaunu, ka vairs nespēj pati tikt galā ar savu stāvokli. Tomēr gribas mierināt un teikt, ka bērniņa piedzimšana vienmēr nes lielas pārmaiņas – arī tad, ja tev līdzās būtu vīrieša plecs uz, kura balstīties.
Lasot tavu vēstuli, jūtu, ka tevi katru mirkli no iekšienes izēd neizturamas sāpes, jo tavuprāt neesi bijusi pietiekami laba un neesi darījusi gana, lai tavs mazulis dzīvotu laimīgā ģimenē.
Laura! Attiecības veido divi cilvēki un atbildība par notikušo ir jāuzņemas diviem. Tu esi darījusi tieši tik daudz un vēl vairāk, cik bija un ir tavos spēkos. žēl, ka bērna tēvs nepalīdz arī tagad, kad mazulis jau ir klāt.
Šķiet, ka šobrīd tavs prieks ir tavs mazulis, kurš uztur tevi pie dzīvības. Tā arī ir, - jauna dzīvība ir svētība! No sirds priecājos, ka tas ir tavs prieks un lepnums, tomēr izjūtu bažas par tavu emocionālo stāvokli un man rodas sajūta, ka tu mēdz domāt par pašnāvību kā izeju. Vai starp rindām esmu pareizi sajutusi tevis nerakstīto izmisīgo saucienu pēc palīdzības? Ja tā, tad, LŪDZU, zvani mums un mēs runāsim par to, kas ar tevi notiek!
Tu minēji arī to, ka esi mācīta nekad ne par ko nečīkstēt, taču katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad vienatnē nav iespējams turpināt cīņu. Šī nav tā situācija, kad tev jātiek ar visu galā vienai pašai!
Tu neesi viena! Droši zvani mums uz krīzes telefonu 67222922 vai 27722292 un ļauj mums sniegt atbalstu, kuru tu esi pelnījusi!

Laura
Atbildes: 5
Pievienojies: 31 Okt 2012, 23:47

Re: Lielās skumjas

Atbildēt Laura » 20 Mai 2013, 14:42

Jūs manas sajūtas interpretējāt ļoti pareizi – man ir gan kauns, par to, ka nespēju tikt galā – manas rokas ir vienkārši sasietas. Tāpēc saku, ka liekas, ka tik grūti pat elpot. Es Jums nevilcinoties piezvanītu, jo man tik tiešām nav ar ko parunāties par savām sāpēm. Bet es neesmu Latvijā.

Cilvēki labu gribēdami cenšas kaut kā mazināt manas sajūtas ar ko pozitīvu, mierinot, ka mazais piedzims, es visu aizmirsīšu, ka tas pāries, paskaties cik daudz sieviešu ar līdzīgiem likteņiem! Bet ne sev, ne bērnam es tādu vēlēju vai gribēju. Es cīnijos, lai tā nebūtu. Visu mēģināju pa labam. Attapos pie sasistas siles. Es nepārdzīvotu, ja es būtu viena, sāku savu dzīvi no jauna atkal, no nekā, bet man tūlīt piedzims mans ilgi gaidītais mazulītis. Tiklīdz esmu viena, es grimstu. Un tam, kas notiek man sirdī, ir līdzīgi kā sniega bumbas efekts, tas nekur nepazūd, tas veļas man līdz ar vien lielāks, arvien ātrāk.
Mazulim pasaulē tikai vēl jānāk. Es pēdējiem spēkiem cenšos, bet man nav ideju, kā glābt sevi, lai nepazudinātu mūs abus emocionāli.
Tieši tā, mazulis mani uztur pie dzīvības. Bet bērnam taču nav jāuzņemas atbildība un nasta par mammas sāpēm, vai ne? Es nedomāju kā pašnāvību kā izeju. Tas arī nebūtu risinājums – tas parādītu, ka viņš mani ir sakāvis, bet to es negribu. Un es izcietīšu jebko tikai, lai neaiztiek manu bērniņu. Tāpēc, ka tas mazais brīnums, ko nēsāju zem sirds ir tik ļoti gaidīts, lūgšanās debesīm piesaukts, es ļoti ilgojos pēc viņa.... bet tagad esmu izmisusi par to, kādā stāvoklī man pašai esot, man viņš ir jāsagaida. Man reizēm ir sajūta, ka man pašai apstāsies sirds. Vienkārši no bēdām. Ir sajūta, ka sāpes mani saēdīs dzīvu. Tāpēc, ka nevaru dot pilnvērtīgu ģimeni, lai gan tas tomēr viņam būs labāk nekā redzēt to ka, vecāku attiecības ir vairāk disfunkcionālas un traumatiskas nekā pastāvošas uz kompromisu un sapratni; tāpēc, ka es neesmu spējusi savākties un pārkāpt pāri tiem pazemojumiem. Tāpēc, ka esmu vājprātā nobijusies, izmisusi, bezspēcīga un tik ļoti viena... nezinu, cik skaļi cilvēkam ir jākliedz, lai kāds to dzirdētu un saprastu, ka laiks, kuram patiesībā jābūt mierpilnam un visskaistākajam sievietes dzīvē, uz kuru nākotnē būtu jāatskatās kā uz kaut ko brīnumainu, man ir pārvērties par briesmīgāko, ļaunāko murgu.

Jūs sajutāt, manu izmisuma saucienu. Iespējams, pirmie. Un milzīgs paldies par to. Šie vārdi man daudz ko nozīmē tagad.

cits skats
Atbildes: 29
Pievienojies: 30 Jan 2013, 15:52

Re: Lielās skumjas

Atbildēt cits skats » 20 Mai 2013, 16:27

Laura, pēc Tevis rakstītā spriežu, ka jūties ievainota un pamesta, jo bērna tēvs ir Tevi atstājis vienu. Tas ir pilnīgi dabīgi, ka šobrīd jūties tik satriekta, ka nezini, kā pati, lai sev palīdzi. Saprotu, ka ir divtik grūti, jo tieši šinī brīdī, bērna tēva atbalsts būtu visvairāk nepieciešams.
Tas, ka Tu runā par to, ka Tev šobrīd ir gruti, ir labi, nevajag palikt vienai tādā situācijā, ļauj, lai citi Tev palīdz.
Vai Tev šobrīd ir kāds cilvēks, kuram Tu vari uzticēties, kaut vai izrunāties un gūt atbalstu? Saprotu, ka gribi norobežoties no visiem un paslēpties, tomēr visi cilvēki nav vienādi, turklāt izskatās, ka Tev ir vajadzīgs mierinājums, atpūta, pozitīvas sajūtas. Varbūt vari atrast veidu, kā sevi palutināt. Varbūt ir kāda nodarbošanās, kas Tev sagādā prieku?

Laura
Atbildes: 5
Pievienojies: 31 Okt 2012, 23:47

Re: Lielās skumjas

Atbildēt Laura » 20 Mai 2013, 21:52

cits skats,
es neesmu gluži viena. Esmu pie savas mammas tagad. Bet jūtos viena. Man ir tikai mans mazais. Cik ilgi es uzkraušu savas sāpes citiem? Citiem tās sen jau vairs nav panesamas, sak' dzīvo taču uz priekšu. Tie citi nesaprot, ka es esmu pie zemes notriekta, es nejau negribu savākties, bet es nespēju. Es vairs necenšos izrunāties. Ne reizi pusgada laikā neesmu nevienam raudājusi uz pleca, ne tiešā ne pārnestā nozīmē. Ar to gribu teikt - nē, es neesmu izrunājusies, norunājusi to no sevis. Esmu meģinājusi, bet mani kaut kas kaut kādā veidā apslāpē. Neizdodas. Un liekas, ka tas tā īsti nav iespējams. Vienīgais, kas man ir iepotēts pašā no bērna kājas, un palīdzēts to sajūtu uzturēt tagad - ir cīņasspars aizstāvēt sevi. Es arī spirinos kā spēju, kā varu, turos. Bet iekšēji..... pinos pati savos soļos.
Nodarbes... ir jau. Katru dienu sagaidu savu ģimeni ar pusdienām, vakariņām. Uzkopju māju, utml. pašai priekš sevis man vairs nepietiek spēka. Reizēm izeju pastaigāties. Tomēr esmu ievērojusi, ka ikdienišķas sadzīves lietas, kas man kādreiz bija tīrais nieks un paveicams viss vienā rāvienā, nu ir par grūtu. Es nejau fiziski nespēju, bet emocionāli. Esmu nomocijusies no tā vien kā atrast katru dienu veidu kā piespiest sevi kaut ko izdarīt, kā motivēt. Pēdējais semestris bakalaura studijām, kuras sarunāju beigt distancēti = parādu kalns. Arī tas man liek domāt, ka "esmu auzās'', jo iepriekš biju priekšzīmīga studente. Neinteresē tas, kas interesēja. Negribas neko. Citi teiks, saka, ka tu jau pati sevi noskaņo. Pat necenšos skaidrot to, kā tas ir, kad Tu jūties kā biezā miglā. Šokēta, satriekta, pazemota un pamesta. Sāp nejau šķiršanās. Bet tas, ka sabruka sapņi.
Nu tā ir ar mani. Cenšos, eju ārā, pamazām kaut kā kustos, bet viss ir saplūdis. Neredzu ne sākumu, ne galu nekam. Bija tik daudz kas man patīk, daudz hobiju, man patika lasīt, patika mācīties. Mani pārsteidz tas, ka man viss vienkārši ir vienalga. Gandrīz nekas, neskaitot manu gaidāmo mazuli, manī neizraisa nekāda emocijas.

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 150
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Lielās skumjas

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 21 Mai 2013, 07:16

Pēc rakstītā saprotu, ka attiecības ar bērniņa tēti pārtrūkušas salīdzinoši nesen, tas ir normāli, ka jūties satriekta un bezspēcīga, sāpināta, jo iecerētais kopīgais dzīves plāns nepiepildījās - jaunas dzīves sākums, ģimenes kopība, kopīgs prieks par mazulīti izpalika, un pagaidām Tev vienai būs jādala pienākumi un prieki par bērniņu.
Lai gan patreiz jūties vientuļa, priecājos, ka tev ir mamma un fiziski neēsi viena. Priecē arī tas, ka , lai gan jūties nomākta un grūti atrast lietas, kas dod spēku, Tu raksti, ka piespied sevi veikt ikdienišķas lietas -uztaisot pusdienas, sakārtojot māju, pastaigājoties ārā. Izklausās, ka bērniņš ir ļoti gaidīts, Tu pati raksti, ka tas tas ir vienīgais kas emocionāli tevi skar.

Laura
Atbildes: 5
Pievienojies: 31 Okt 2012, 23:47

Re: Lielās skumjas

Atbildēt Laura » 21 Mai 2013, 16:10

jā, nu tā ir. Es to nebiju sev līdz šim pateikusi, pareizi definējusi laikam..... - gribas kādā ar to dalīties. Liekas, ka tā vajag. Un tas fakts, ka vairs nav tā kas bija un kas varētu būt bijis tagad, un tas, kas nebūs mazajam piedzimstot mani visvairāk sāpina. Man ir svarīgi, lai man bērnam viss būtu. Par materiālo pusi es neuztraucos. Man ir svarīgi restaurēt savu dvēseli šobrīd. Lai nekas, nekas mani saistībā ar manu pāgātni mani nevarētu atsviest atpakaļ izmisumā.
Tajā pat laikā, es priecājos, ka neesmu sev uzkarinājusi kaklā "cedeli", - esmu vientuļā topošā mamma. Es neesmu viena. Un man šķiet, ka nekad jau vairs arī tāda nebūšu. Jo man būs bērniņš. Tas, kurš būs viens, būs viņš. Jo viņam palika par grūtu, viņam nepietika spēka un viņš ir tas, kurš nevarēja izturēt. Bet neskatoties uz patstāvīgajiem konfliktiem, kas notika pēdējā kopdzīves laikā, viņam vel pietika dūšas par mums izņirgāties, prasīt žēlastību, sapratni un izpaust sevi visdažādākajās manipulācijās. Jā, man grūti ir emocionāli, jo nav ar ko dalīties savā priekā. Es ar to tieši domāju partneri, lai pašai būtu savas ģimenes sajūta. Es pieņemu, ka kaut kad viņš par mums atcerēsies, bet es droši varu teikt, ka man nevjag to pat tagad. Man nepietrūkst cilvēks, kurš varēja tik zemiski izrīkoties, man nav vajadzīgs vīrietis, kurš ir morāli vājāks par mani, nespējīgs uzņemties atbildību, un būt atbalsts un dzinējspēks, kad man tas visvairāk ir nepieciešams, jo īpaši laikā, kad gatavojos kļūt par māti. Tiešām, lai kā domātu, man nav skaidrs, KĀ var spēt tā rīkoties. Es ķepurojos ļoti, ļoti maziem solīšiem. Un man noteikti izdosies kaut kā... Mirt nost es noteikti netaisos, ja tā, tad jau tas sen būtu noticis. Kas nenogalina, padara stiprākus, un mani "uztur" vēl arī tas, ka pēc šī visa es noteikti būšu daudz gudrāka, viedāka, spējīgāka un vēl varošāka. Man žēl sava mazā, kuram kopš mazām dienām nebūs tēva. Lai gan ar prātu saprotu, ka negribētu tādam cilvēkam ļaut viņu audzināt.
Ticu, ka noteikti Dievam ar šo bija kāds plāns priekš manis..

Natālija
Atbildes: 10
Pievienojies: 01 Nov 2012, 12:34

Re: Lielās skumjas

Atbildēt Natālija » 25 Mai 2013, 13:37

Laura, protams, ka šobrīd jūties šokēta par vīrieša zemisko izturēšanos pret tevi un bērnu, kā arī sāpināta par šādu attieksmi kopumā. Tomēr gribu tev teikt, ka es apbrīnoju tavu dzīves sparu un apņemšanos! Tu tiešām esi malacis! :)

Alma
Atbildes: 1
Pievienojies: 25 Mai 2013, 22:40

Re: Lielās skumjas

Atbildēt Alma » 04 Jūn 2013, 13:21

Sveika, Laura!
Kad izlasīju Tevis rakstīto, nodomāju - cik pārsteidzoši līdzīgi esmu savulaik jutusies, kad izšķīros no cilvēka, kura dēļ biju gatava pilnībā mainīt savu dzīvi, lai mēs varētu būt kopā - iemācīties jaunu valodu, pārcelties dzīvot uz citu valsti utt. Nebiju domājusi, ka var būt tā, ka nav ko elpot, jo tik ļoti sāp "sirds", no rīta mostos ar raudāšanu, iemiegu asarām ritot pār vaigiem... Pēc pieciem gadiem esmu piedevusi šim cilvēkam un jūtos labi, taču piedzīvotais mani salauza pilnībā un esmu daudz laika veltījusi, lai attaptos un iemācītos dzīvot no jauna (apmeklēju psihoterapeitu). Dzīvot nevis eksistēt.
Man radās sajūta, ka Tevī ir liels spēks un drosme. Ticu, ka Tev izdosies dot sev laiku sērām par šķiršanos, dusmām un aizvainojumam par nodevību, lai pēc tam būtu "vieta" jauniem sapņiem un, kas vissvarīgāk, jaunam partnerim un kuru šos un citus sapņus īstenot.

Laura
Atbildes: 5
Pievienojies: 31 Okt 2012, 23:47

Re: Lielās skumjas

Atbildēt Laura » 06 Jūn 2013, 14:06

Natālija,
paldies par Tavu atbalstu! es tik tiešām esmu pazemojumu nomocīta. Arī tagad, manipulācijas turpinās, netiešā gan tiešā veidā, draudi, šantāža, izsmiešana... tas ir murdziski. Nebiju domājusi, ka skaistākais laiks realitātē var pārvērsties par totālu murgu un cīņu par savām tiesībām, izdzīvošanu, mieru un veselību. Uz visa šī drausmīgi murgainā pamata, man nav arī bail no dzemdībām, ko daudzi jautā. Man vienalga kā tas notiks, galvenais lai man iedod rokās manu bērnu un viņam viss ir labi. Lai mūs neviens netraucē, neaiztiek, neapdraud. Man nav bail no fiziskām sāpēm, patiesību sakot, man vienalga kā tas būs, galvenais, ka tikai mazais... Fiziskas sāpes jau pārsāp, aizsāp. Bet kas notiek ar mentālām? Ja ne iekšēji izpostīta, bieži jūtos emocionāli trula.

Alma,
paldies arī Tev par atbalstošiem vārdiem. Arī es daudz domāju kā iemācīties dzīvot no jauna. Pilnīgi Tev piekrītu, arī ja man būtu iespeja, es noteikti apmeklētu terapeitu. Manī sāk izkristalizēties pārliecība, ka man ir par maz ar ''kaut kur savu jūtu, baiļu, izmisuma norunāšanu'', man ir nepieciešams kas pamatīgāks, bet esmu ārzemēs. Viena. Un lai gan sarunvaloda man ir laba, tomēr profesionālai palīdzības saņemšanai nepietiekama. Apzinos, ka esmu noslāpējusi sevī savas destruktīvakās emocijas, lai spētu ārēji mierīgi dzīvot, taču kaut kad jau tās ''iznirs''.
Es par ļoti daudz ko sēroju. Un ja ļauju vaļu tam domām, tās lauzties laužās uz āru. Pati baidos tās izdzīvot, jo baidos par mazuli. Patiesību sakot, es nezinu, pat KĀ lai pamazām to ''atlaižu'', man nav ideju ko darīt pašai. Ticu, ka laiks dziedē visu, bet man šķiet, ka šis ir ne tas gadījums, kad var ilgtermiņā ļaut kultivēties šīm sajūtām sevī. Es baidos nevarēt vienā dienā piecelties, tikt sagrautai pavisam, pazaudēt tās dzīvesspēka kripatiņas, kas manī vel ir tagad. Es nevaru atļauties vel to, jo man būs jāsargā mans bērniņš, jo noteikti viss vel turpināsies... Man sevi jāstiprina dubultā. To pārdzīvojot, atstrādājot, lai spēcinātu sevi arī emocionāli, bet KĀ.. Ja nav laika.

Rebecca
Atbildes: 53
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 08:30

Re: Lielās skumjas

Atbildēt Rebecca » 25 Jūn 2013, 20:28

Bet ko tas berna tevs Tev tiesi nodarija?Sita Tevi,emocionali pazemoja?Un vai sakuma vins gribeja bernu?Un ko tad vins ta piepesi Tevi pameta grutniecibas vidu?Kaut kas jau tur sakuma nebija labi,ja tagad ta dveseliski jamokas.

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 150
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Lielās skumjas

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 26 Jūn 2013, 08:24

Laura,
Ja tu esi gatava dzīvai sarunai, tad gribu tevi iedrošināt zvanīt uz krīzes tālruni 67222922 vai 27722292. Lai arī zvans sanāk uz Latviju, cena par sarunu varētu vidēji izmaksāt (vai pat mazāk) kā cena par klātienes konsultāciju ar psihologu.


Atgriezties uz



Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 0 viesi