Tukšums.

Nana
Atbildes: 6
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 09:51

Tukšums.

Atbildēt Nana » 25 Jūn 2013, 14:18

Piepildīts tukšums – ar sāpēm, pazemojumu un bailēm dzīvot. Trīcu, nezinu, ko iesākt, lai beidzot viss būtu labi. Un vainīga esmu es pati, nemācēju laikā apstāties, spēlējos ar uguni.
Sākās viss pavisam nevainīgi, kad aptuveni pirms 9 mēnešiem jauna meitene sapazinās ar nedaudz vecāku puisi. Jau tad kaut kas brīdināja – viņš nav Tev, nevajag! Pēc katras tikšanās, likās – tā ir pēdējā. Bet nē, turpināju. Jau pēc pavisam īsa laika gandrīz ik nakti pavadīju pie drauga, pārējā laikā – daudz sazvanījāmies, sarakstījāmies. Ātri vien jau sākām runāt par iespējāmo kopīgo nākotni. Vienīgais, kas šajā visā mani mulsināja un biedēja, bija temps, kādā viss norisinājās – strauji, bez skaista sākuma, aplidošanas un rozā brillēm. Uzreiz bijām savējie, kopā domājām, risinājām, sapņojām.. Par pirmo pāri darījumu, ko, iespējams, uztvēru pārspīlēti, neminēšu neko, bet nākamais man bija šoks, jo līdz tam tik cieši ar to nebiju saskārusies. Proti, tā bija atkarība no azartspēlēm. Pirmo reizi atklāju nejauši, pēc strīda. Solījumi, asaras, piedošana.. Drīz sekoja arī nākošā reize. Un vēl nākošā. Piedevu, par iztikšanu parūpējos, bet rēķinus nomaksāt un parādus nolīdzināt negrasījos. Viss turpinājās – skarbā ikdiena, kad kopā cīnījāmies par nākotni, bet tāpat jutāmies labi, un spēļu zāļu apmeklējumi, kolīdz bija tam līdzekļi. Pienāca brīdis, kad dēļ nenomaksātas īres un rēķiniem, mans izredzētais tika izlikts no dzīvokļa. Atnāca dzīvot pie manis, kaut sākumā nevēlējos, bet nevar taču cilvēku pamest – tobrīd, principā biju viņa vienīgais atbalsts, vienīgā, kuru rūpēja viņa nākotne. Atkal ikdienas rūpes, kašķi, labie brīži un.. algas dienās spēļu zāles. Asaras, piedošana.. Pienāca diena, ka viņš tika atlaists. Pēdējā alga tika nospēlēta. Izmisums. Iestājās bezdarbniekos, brīvprātīgi uzrakstīja iesniegumu Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijā, lai viņam tiktu liegta iespēja ieiet spēļu zālēs. Šķita, ka nu būs labi! Atrada darbu, dzīvoja samērā izšķērdīgi, bet tomēr. Ar vien biežāk gan nācās saskarties ar dusmām, skandāliem.. Tas viss man atstāja sekas uz veselību, kam sekoja neirologa apmeklējums, zāles, dienas režīma maiņa. Bija pamatīgs nespēks, murgi, pilna emociju palete. Papīrītī teikts – veģetatīvā distonija. Visiem teicu, ka vainīgs darbs, kas saistīts ar ļoti augstu psihoemocionālo slodzi. Daļa darba vainas tur bija, bet lielākoties, protams, ģimenē notiekošais, bet bailēs no citu skarbajiem ieteikumiem, izlikos, ka viss ir kārtībā. Un to es protu lieliski – cik reizes nav dzirdēts, ka vienmēr esmu tik pozitīva, izpalīdzīga un smaidīga! To, kas notika manī iekšā, neizrādīju. Aizgāju no darba, jo viss it kā bija salicies pa plauktiņiem, likās, ka nu ir laiks man, ka nu tik ies viss uz augšu! Sekoja spēļu zāles apmeklējums un meli, kam noticēju. Papildus bija radušās nesaskaņas arī ar maniem vecākiem, kas visu situāciju sarežģīja vēl vairāk. Abi cietām no pamatīga stresa un iekšējām dusmām. Pirms pusotras nedēļas tas viss pārvērtās pamatīgā murgā! Spēļu zāle, alkohols. Pēc darba dusmīgs aizbrauca uz klubu, ko nekad iepriekš nebija darījis. Piedzērās līdz tādam līmenim, ka gandrīz neko neatcerējās un nakts vidū, pārrodoties mājās, parādīja man elli – lidoja un tika dauzīts viss, kas pagadījās pa rokai, kliedza, acīs zvēroja naids un ļaunums. Izglāba mani vecāki, kas dzīvo šai pašā namā. Nē, viņš arī tais dusmās pret mani roku nebija pacēlis, nekad nav iesitis, bet esmu pārliecināta, ka tajā situācijā arī būtu nositis. Eh, un kaut būtu to izdarījis, lai nebūtu jācieš tā, kā ciešu visu šo laiku. Protams, tika izsaukta policija un viņš tika aizvests. Mājās neatgriezās, aizbrauca pie tēva. Pats piezvanīja, izrunājāmies, piedevu, bet šeit atgriezties viņš vairs nedrīkstēja. Citi nepieļautu to. Sāka dzīvot pie drauga, katru vakaru tikāmies. Vienojāmies, ka meklēs palīdzību, ārstēsies. Jā, pie ģimenes ārsta bija, dzer nomierinošos, bet, diemžēl, līdz psihologam nav vēl ticis. Izrunājām nākotnes plānus – strādās, īrēs dzīvokli, dzīvosim kopā. Tikai mēs un mūsu problēmas, neviens cits. Centos nomierināties, jo pēdējais dusmu uzplūds un tās nakts notikumi uz mani atstāja pamatīgu iespaidu – ar draugiem un ģimeni runāju dusmās, vēlējos būt viena, daudz raudāju, murgi, bailes. Prātā bij doma, ka viņš ir vienīgais, kas var man likties labi. Tas beidzās ar to, ka viņam mana raudulība un sāpju izrunāšana bija tā noriebusies, ka pirmssvētku vakarā paziņoja, ka dažas dienas nevēlas ne redzēt, ne dzirdēt. Dusmās viņam atklāju, ka esmu uzzinājusi, ka viņš nepārtraukti sarakstās ar kādu dāmu, dēļ kā radās vēl lielāki pārdzīvojumi, jo jau iepriekš bijām runājuši par to, ka ir nekorekti, esot attiecībās, sūtīt tāda rakstura sms citai. Jā, varbūt pārspīlēta greizsirdība, bet, diemžēl, diezgan pamatota. Šī mana atklāsme viņā uzdzina vēl lielākas dusmas un man tika skaidri norādīts, ka ar to esmu visam pielikusi punktu. Pēdējās trīs dienas jūtos slima, nevēlos dzīvot, jo nespēju saprast kā cilvēks spēj tā rīkoties? Es uztvēru kā ģimeni, cēlos un kritu, glābu. Atteicos no tik daudz kā, bet pretī saņēmu.. dunci mugurā! Un tas tik ļoti sāp! Jā, es saprotu, ka pati vainīga, pati uzņēmos lupatas lomu, visu pati.. Bet.. tas mani ir iedzinis izmisumā! Šķiet, ka vairāk nav neviena, kaut gan tik ļoti vēlos cilvēku blakus, izrunāt visu sāpi. Jā, lai arī pažēlo, jo žēlojis nav neviens. Esmu muļķe un to atzīstu, bet pat tagad vēlos to cilvēku blakus, jo viņš ir mana ģimene! Un zinot, ka atkal pielaist sev viņu klāt, būtu stulbākais, ko varu izdarīt, jūtos bezspēcīga pret dzīvi, jo citu nav. Es citus nevēlos. Aizmigt un nepamosties. Piedot, visu turpināt, lai pamazām mani iznīcina? Bet vismaz dzīvošu vēl kādu laiku.

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 150
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Tukšums.

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 25 Jūn 2013, 16:27

Sveika, Nana!

Šķiet, ka pašlaik tu jūti izmisumu, jo nezini kā tālāk dzīvot bez drauga. Vienlaikus tu saproti, ka šo attiecību turpināšana tevi iznīcinās. Tevis teiktajā es saredzu arī to, ka tu izjūti dusmas un vilšanās sajūtu pret draugu, jo viņš nespēja novērtēt tavus mēģinājumus viņam palīdzēt.

Tu runā arī par bezspēcību un bailēm dzīvot, ka vēlies aizmigt un nepamosties. Saki, vai esi nolēmusi izdarīt pašnāvību?

cits skats
Atbildes: 29
Pievienojies: 30 Jan 2013, 15:52

Re: Tukšums.

Atbildēt cits skats » 25 Jūn 2013, 19:42

Sveika, Nana! Lasīju Tavu vēstuli un domāju par to, cik daudz Tu esi ļāvusi sev darīt pāri. Saprotams, ka šobrīd jūties galīgi izsmelta un iztukšota, jo par savu ieguldījumu attiecībās, saņem pretī pārmetumus un atraidījumu. Jau vēstules sākumā minēji, ka nebiji pārliecināta par savu izvēli jau pašā attiecību sākumā. Kāpēc Tu ļauj sev darīt pāri? Kāpēc Tu vēlies viņu izglābt?
Katram cilvēkam ir sava atbildība veidot savu dzīvi, kā viņš to pats vēlas, ja viņš vēlas savu dzīvi izspostīt un viņš ir pilngadīgs, tad viņš to drīkst darīt. Brīdī, kad mēs kādu glābjam un velkam ārā, mēs nonākam vilcēja lomā un tikai izsmeļam sevi, nevis palīdzam tam otram. Lai cilvēks dzīvotu, viņam pašam tas ir jāgrib, lai cilvēks atbrīvotos no atkarībām, arī tad viņam pašam ir jāvēlas rušināties sevī un saprast kāpēc šīs atkarības priekš viņa ir tik svarīgas, lai spētu atbrīvoties no tām.

Lai Tev veicas saprast savu dzīves mācību un atbrīvoties no tās!

Rebecca
Atbildes: 53
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 08:30

Re: Tukšums.

Atbildēt Rebecca » 25 Jūn 2013, 20:19

Noteikti vajadzetu partraukt attiecibas ar azartspelu atkarigo un ja vel paliek agresivs.Tam puisim ir dzilas dveseles problemas,kaut kada iekseja agresija.Kadu laiku jau Tev dveselite sapes,bet vai labak ir dzivot tada elle?Tev vecaki par palidzet ar labu vardu,psihoterapeits.Bet lai vins pats tiek gala ar savam problemam,Tu nevaresi ar savu milestibu izvilkt vinu no ta zanka.Vismaz es ta domaju.

Nana
Atbildes: 6
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 09:51

Re: Tukšums.

Atbildēt Nana » 25 Jūn 2013, 21:59

Jā, par pašnāvību šo attiecību laikā esmu domājusi vairākkārt. Pēdējo dienu laikā arvien biežāk pieķēru sevi pie domas, cik tas būtu viegli - vienkārši aiziet. Pieļauju, ka zemapziņā vēlos to cilvēku tādā veidā sodīt, kaut saprotu - ar šādu rīcību zaudēts tiks viss un būšu nodarījusi pāri citiem tuviem cilvēkiem, kuru skaits gan šai laikā ir krietni sarucis, jo visu savu uzmanību veltīju vienam. Un tā arī ir - pamatīga vilšanās sajūta un dusmas uz cilvēku, kurš nekad nav cīnījies ar mani un ir diezgan liels egoists, kas tālāk par savu degungalu neredz un sajūtot, ka es varētu būt tā, kas izlemj par attiecību izbeigšanu, nevis risina situāciju kopā, bet uzreiz meklē, kur mantas pārvest, pie kā dzīvot u.tml. Tas sāp, jo nozīmē, ka nemitīgi kādam palīdzot, es pati nedrīkstu ne reizi kļūt vāja, paust savas patiesās emocijas, jo uzreiz saņemšu pretī pārmetumus, dusmas un mantu vākšanu. Ar laiku iemācījos visu slikto paturēt tikai pie sevis. Dažkārt salūzu, reti un parasti esot vienatnē, bet visi šie pēdējās pusotras nedēļas notikumi mani sadedzināja! Jūtos gan morāli, gan fiziski slikti, jo nesaprotu, kā gan cilvēks, kuram atdevu visu, kuru uzskatīju par savu tuvāko, spēja tā vienkārši.. vienkārši necīnīties ar un par mani, vien domāt, ko iesākt ar sevi. Kādēļ gan es domāju kā divi? Uzskatīju, ka nav "es" vai "Tu", bet ir mēs? Mani biedē, ka dēļ šī visa nekad vairs nespēšu nevienam uzticēties un veidot ģimeni.
Sevi iztukšoju palīdzot cilvēkam, jo apkārt ir bijuši piemēri, ka nedrīkst pamest otru novārtā, ja zini, ka, iespējams, viņam vairs nav neviena un pats nespēs izķepuroties. Nepametu, palīdzēju, ar laiku iemīlēju. Un tagad grūti aptvert, ka tā cilvēka var arī nekad vairs nebūt blakus - tas man vēljoprojām ir tāpat kā atteikties no ģimenes locekļa!
Visticamāk, ka tā arī ir - no bedres neizvilkšu, jo pašam ir jācīnās. Un kolīdz tiek aizmirsti solījumi, kolīdz ir piedots, arī ārstēšanās ir aizmirsta. Un tad turpinās vecā dziesma.
Diemžēl, ar vecākiem nekad nav bijuši emocionāli tuvas attiecības, ar citiem tuviniekiem ar - tā noslēgtība, laikam, asinīs.. Reiz gan bija uzticības personas, sirdsdraudzenes un tuvi draugi, bet pa šo laiku esmu viņus zaudējusi un liels kauns būtu tagad kādam no viņiem žēloties un raudāt uz pleca, jo pati taču novērsos brīdī, kad nevēlējos uzklausīt un pieņemt viņu viedokļus par manu dzīvi un šo cilvēku.
Liels paldies jums par atbildēm un atbalstu! Lai gan neticēju, ka tas kaut uz mirkli dos spēku, bet vismaz šobrīd esmu gatava aiziet gulēt un rīt arī piecelties. Kaut sāp un sirds salauzta drumslās..

cits skats
Atbildes: 29
Pievienojies: 30 Jan 2013, 15:52

Re: Tukšums.

Atbildēt cits skats » 26 Jūn 2013, 06:41

"Jūtos gan morāli, gan fiziski slikti, jo nesaprotu, kā gan cilvēks, kuram atdevu visu, kuru uzskatīju par savu tuvāko, spēja tā vienkārši.. vienkārši necīnīties ar un par mani, vien domāt, ko iesākt ar sevi. " Cilvēki ir dažādi.
Ja Tev ir iespēja iesaku Tev izlasīt grāmatu "Sievietes, kas mīl par daudz" šo grāmatu izlasot, Tu sapratīsi, kāpēc iemīlēji šo cilvēku.
Tu jau pati atzīsti, ka ir Tev bijis vienmēr grūti atklāt savas problēmas un izrunāt, ka daudz ko krāj sevī, šādi tiešām var iedzīvoties lielās problēmās,
tāpēc jo īpaši būtu labi, ja Tu atrastu sev piemērotu terapeitu ar kuru spētu par savi dzīvi runāt atklāti. Pirmo soli Tu jau esi spērusi, ja vari rakstīt atklāti šeit,
tad noteikti varēsi runāt arī ar terapeitu.
Lai Tev veicas atrast dzīves gaišo maliņu, un izdziedināt savu dvēseli. Ar savu piemēru Tu vairāk varēsi palīdzēt citiem, nekā viņus "velkot ārā".

Un Tu saki, ka vēlies būt arī kādreiz pažēlota un aprūpēta, justies vāja, manuprāt, tas ir dabīgi priekš sievietes, un jau Tu nebūsi "velkonis", tad ir daudz lielāka iespēja, ka Tevi atradīs vīrietis, kurš būs spēcīgāks par Tevi.

Tu saki, ka esi redzējusi piemērus, kad cilvēki netiek atbalstīti grūtā situācijā, ka tāpēc vēlējies palīdzēt.
Tā jau ir, ka nedrīkst uzgriezt muguru, kad ir blakus cilvēks, kuram ir grūti,
tomēr ir nianses palīdzēšanā, cik no Tevis stāstītā saprotu, izskatās, ka arī pati esi atskārtusi,
ka šādi palīdzot, tikai izsmēli pati sevi, nevis reāli palīdzēji šim cilvēkam.

Palīdzēt nenozīmē šo cilvēku "izvilkt" uzņemoties atbildību viņa vietā, bet gan uzklausīt, iespējams, dot kādu padomu,
iespēju, kura viņam pašam ir jānopelna (tas nenozīmē dzīvot ar viņu kopā un ciest līdzi viņam).

Nana
Atbildes: 6
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 09:51

Re: Tukšums.

Atbildēt Nana » 26 Jūn 2013, 08:17

Kad pirms gadiem 7 pārvācos uz atsevišķu dzīvokli prom no vecākiem un ar laiku sāku mājās nest uz ielas atrastus kaķēnus, kurus aprūpēju un pēc tam atdevu tālāk uz īstajām mājām, mamma smēja - labi, ka vēl cilvēkus pa ielu nevāc. Un pienāca diena, kad reiz vasaras naktī pamodos no tā, ka pa atvērto logu varēja dzirdēt kliedzienus. Ķīvējās kāds piedzēries pārītis, puisis pacēla roku pret meiteni, kas bija atbraukusi pie drauga no citas pilsētas. Nedomājot izskrēju naktskreklā pie viņiem, centos nomierināt. Atbrauca policija, kavalieri aizveda, bet meitēnam naktī iet kur nebija.. Atvedu pie sevis. Un ziniet, tas bija tāds gandarījums! Izglābjot vienu, Tu izglāb veselu pasauli! Vien kaķītis vienmēr atdarīs ar beznosacījumu mīlestību, bet cilvēks.. cilvēks aizmirst, nenovērtē un pazūd. Meitenes gadījumā, viņas māmiņa bija tā, kas bija no sirds pateicīga, abas runājām pa telefonu un raudājām, bet meiteni pēc dažiem mēnešiem manīju pie vietējā veikala ar to pašu puisi.. un nesaņēmu pat labrīt.
Palīdzot, lai gan izsmeļu sevi, tomēr jūtos gandarīta, paveikusi kaut ko lielu, bet šajā situācijā spītēju sev, spītēju tam, ka nespēju palīdzēt un doma, ka tā taču nevar būt, dzen uz priekšu. Negribas nolaist rokas! Dažkārt iedomājos - būs cita un viņiem izdosies. Bet es? Palikšu viena un salauzta. Jā, man liekas, ka viņš ir parādā man, ka arī viņam ir jādara.. Bet ja liekas, var sasisties un katra reize ir ar vien sāpīgāka. Dzīvoju svešu dzīvi, kas morāli sagrauj, bet es nespēju no tās tikt prom, jo kolīdz saprotu, ka nu visam ir beigas, kļūstu kā apmāta. Brīžiem uzvedos kā histēriķe, brīžiem - sēžu ierāvusies stūrītī, raudu un skatos tukšumā trīcot kā apšu lapa.

Nana
Atbildes: 6
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 09:51

Re: Tukšums.

Atbildēt Nana » 26 Jūn 2013, 08:22

Un protams, ka es atkal piedevu, izlūdzos uzmanību.. Citādi es nevarēju, es degu! Un tā katru reizi, ar bailēm par nākotni, ka savas apmātības dēļ nesastrādāju ko nelabojamu. Lielais nelabums un naids uz visu pasauli ir pārgājis, vien galva kūp no domām par nākotni. Ko darīt, kā rīkoties? Varbūt turpināt cīņu? Ja nu es uzvaru? Bet varbūt izmantot šo īso laiku, kad ir parādījies dzīvot spars un censties izbeigt attiecības? Jā, es zinu, ka tas būtu pareizākais, bet kā? Kā to izdarīt neizjūtot visas tās sāpes un tukšumu? Bail.

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 150
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Tukšums.

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 26 Jūn 2013, 08:43

Nana,

man tiešām ir skumīgi lasīt visu tevis stāstīto, jo redzu, ka esi iesprostota atkarīgās attiecībās. Diemžēl atkarīgā esi tu, bet vīrietis ir atradis kādu, kas viņu glābs un uzturēs piedzīvības. Diemžēl viņa uzturēšana pie dzīvības nozīmē tavu dzīves resursu izbeigšanos.

Kā minēja CitsSkats, arī es gribui pateikt ka glābšana un palīdzēšana ir divas dažādas lietas. Glābjot citu, tu padari viņu par nespējīgu rūpēties par sevi, kas viņu gremdē vēl dziļāk. Glābējs, savukārt, jūtas varens un spēcīgs, jo spēj kādam palīdzēt. Diemžēl realitāte ir tāda, ka galu galā laimīga nebūsi ne tu, ne viņš.
Ja tevī ir tik daudz mīlestības un vēlmes palīdzēt, tu noteikti vari atrast nodarbi, kas tevi piepildītu ar prieku un patiesu gandarījumu, nevis bailēm, sāpēm, izmisumu, atkarību un dusmām uz sevi un "aprūpējamo".
Ir tik daudz iespēju un organizāciju, kurās vari pieteikties kā brīvprātīgā un palīdzēt ļoti daudziem cilvēkiem..... tādiem, kas pateicībā spēs tev pateikt "Paldies!"

Rebecca
Atbildes: 53
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 08:30

Re: Tukšums.

Atbildēt Rebecca » 26 Jūn 2013, 15:06

Ne Tu, na kada cita sieviete nespes Tavam puisim palidzet.Izklausas ka vins ir ar smagam psihologiskam problemam,kuras ir vinu novedusas tada stavokli kada vins tagad atrodas.Un taja lidzatkariba eiforiski stavokli mijas ar izmisumu,vismaz man ta bija.Man ari agrak bija viens tads pats,bet vins bija atkarigs no alkohola,ari lidzigas runas un ta nu es iztureju 6 menesus ar vinu.Tad vins iepazinas velak ar vel 2 sievietem,tas vins saka sist un dzert vel trakak. Tagad vins gadiem dzivo Riga,
viena dzivokli ar mati,gadiem nestrada,dzer cik nu var iedzert.Bet iet arsteties vins negrib,vinam viss ir kartiba,vins tikai grib atrast kadu kas vinu -stute-.Un nesaprot kapec visas sievietes no vina beg.

DK33
Atbildes: 33
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 19:21

Re: Tukšums.

Atbildēt DK33 » 26 Jūn 2013, 17:12

Labdien visiem !!!

Gribeju pateikt ka ir skaidrs Dzerais vai Spelmanis nevienam nav vajadzigs,
bet ja vins ir tavas gimenes loceklis ko tad lai dara ?
Tadu cilveku "izarstet" ir iespajams tikai tad, kad vins pats to grib !
Cita izeja tikai ... braukt un dzivot tur kur nav nekadas iespejas sameklet kazino vai kaut kas tam lidzigs !

Sitais saits man loti patik ! :D :D :D
Ir iespeja parunat par svarigam lietam un sanemt atsauksmes !

Ludzu rakstiet , tad noteikti mes varesim viens otram palidzet ar savu dzives pieredzi !
Es uzskatu ka rakstit ir daudz vieglak neka runat ar cilveku pa telefonu ,
bet ir ari tadi kuram redze neatlauj rakstit un lasit tad ludzu zvaniet uz numuriem kuri ir sitam sajtam !!!

P.S. --- Piedodiet , ka rakstu bez gara zimes un ne tikai ... Man ir tikai Anglu alfabets... ---

Visiem jauku dieninu un labu garastavokli !!!

Rebecca
Atbildes: 53
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 08:30

Re: Tukšums.

Atbildēt Rebecca » 26 Jūn 2013, 18:12

Jaukajai meitenei tas azartspelmanis jaunas nekads gimenes loceklis,tikai draudzins,kurs grib lai atrisina vina problemas.Ja nu butu bralis,tad butu savadak.Lai ta azartspelmana gimene risina vina problemas,meitene tadu briesmoni nav pelnijusi.Ja,tiesam labs saits,daudz ko var saprast un macities.

cits skats
Atbildes: 29
Pievienojies: 30 Jan 2013, 15:52

Re: Tukšums.

Atbildēt cits skats » 26 Jūn 2013, 18:53

"meiteni pēc dažiem mēnešiem manīju pie vietējā veikala ar to pašu puisi.. un nesaņēmu pat labrīt. "

Te ir atbilde Tev pašai. Tu vari glābt, bet, ja cilvēks pats nebūs sapratis savu mācību stundu, tad viņš atgriezīsies tur, kur bijis, un Tu būsi tikai novilcinājusi laiku.

Tas ir lieliski, ka gūsti prieku palīdzot, bet palīdzēt ir jāmāk tā, lai cilvēks, kuram palīdzi, pats augtu, kļūtu stiprāks.
Mīlestībā ietilpst ne tikai apčubināšana, samīlēšana, pabarošana, bet arī robežu nolikšana, arī sapratne par otra cilvēka lēmumu, pat ja tas mums nešķiet gana labs, tā ir otra cilvēka atbildība.
Brīdī, kad pateiksi -viss pietiek!, tas otrs cilvēks vairāk aizdomāsies, ka jāmainās, nekā kamēr būsi atsaucīga uz viņa meliem un atkarībām. Kāpēc, lai viņam būtu jāmainās, ja tā pat, neskatoties uz visu, viņš paliek gādīgas sievietes rokās?

Man patiess prieks, ka esi atguvusies un es arī Tev ieteiktu, pirmāmkārtām, velti šo enerģiju savai atlabšanai, palīdzi šoreiz pati sev.

Lai veicas! :)

Nana
Atbildes: 6
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 09:51

Re: Tukšums.

Atbildēt Nana » 26 Jūn 2013, 23:30

No sirds pasakos par padomiem un uzmundrinošiem vārdiem! Šobrīd jūtos krietni vien labāk, bet baidos, ka iemesls ir mūsu izlīgšana, kas var beigties slikti. Izlasīju žurnāla Patiesā Dzīve speciālizlaidumu par atkarībām - daudz ko sapratu un bija arī par ko aizdomāties, it īpaši izlasot rakstu par atkarību no attiecībām. Sajutos kā narkomāns - pēc smagām lomkām dabūju savu devu /izlīgumu, mīļumu, solījumus/ un nu ir morālie, jo saprotu, ka turpinu rakt sev bedri. Jā, šobrīd viss ir labi, tā teikt, medusmēnesis - dzīvojam atsevišķi, bet vakarā tikāmies, ilgi runājāmies. Zāles dzer, beidzot ticis pie darba, ko sen jau kāroja - pēc dažām nedēļām jāsāk strādāt, priecīgs. Darbs 2 nedēļas ārpus Latvijas, tad dažas brīvdienas tepat un atkal jābrauc strādāt. Dzīvokli mums īrēšot, parādus atdošot.. Kodēsies, jo pēc tās nakts nevēlas par alkoholu ne dzirdēt. Azartspēlēm esot trekns krusts pārvilkts. Jā, tas viss izklausās krietni vien cerīgāk kā iepriekš, bet biedē tas, ka esot prom, nebūs laika ārstu apmeklējumiem, atkal padosies vai vienā jaukā dienā vienkārši izlems, ka vienam nu viņam būs labāk.. Meklēju risinājumus, kā pašai izbeigt šīs attiecības bez lieka stresa un pārdzīvojumiem, kas iznīcina. Psihoterapeits, iespējams, tiešām būtu labs palīgs cīņā pašai ar sevi, bet to apsveru prātīgi - pirmajā vietā tomēr ir rēķini un kredīts, kaut kā jāizķepurojas līdz pirmajam pabalstam. Jātiek uz kājām.
Par brīvprātīgo darbu esmu vairākkārt domājusi, bet vēl pavisam nesen strādāju nopietnā uzņēmumā, kur, cenšoties sevi pierādīt, izliku visu enerģiju. Laika un spēka nebija nekam. Tagad cenšos atgūties, meklēju dzinuli, kas piespiestu piecelties, iet un darīt. Rītdienai tāds ir atrasts :)

Laurelz
Atbildes: 14
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 20:57

Re: Tukšums.

Atbildēt Laurelz » 26 Jūn 2013, 23:47

Nana. Nelauj, ka Tevi izmanto. Visus nevar izglaabt, visiem nevar paliidzeet un tas pat nav vajadziigs. Ceru, ka notiks tieshi taa, kaa rakstiiji, tomeer viss paaraak labi izklausaas. Nepamet ceriibu, ja jutiisi, ka iet kaa agraak, varbuut tad riikojies.

Nana
Atbildes: 6
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 09:51

Re: Tukšums.

Atbildēt Nana » 26 Jūn 2013, 23:52

Taisnība, ka radniecīgu saišu mums nav. Ļoti ātri pieķeros cilvēkiem, kas ir radījuši iespaidu, ka esmu viņiem svarīga un nozīmīga, un vienmēr stipri pārdzīvoju gan šo cilvēku nedienas, vēl vairāk - zaudējumu. Jūtos tik ļoti saaugusi ar šo cilvēku, ar viņa dzīvi, kas arī ir manu problēmu sakne. Es nespēju no viņa atteikties! Ir tik daudz dzirdētu veiksmes stāstu par to, kā cilvēki tikuši galā ar atkarībām, psiholoģiskām problēmām, kas tādos brīžos kā šis, kad esam izlīguši, dod cerību, ka viss taču varētu būt labi. Naiva, spītīga. Un kam es spītēju? Visvairāk jau sev, bet arī tuviniekiem, kas uzspiež savu viedokli. Viedokļa uzspiešana vienmēr man liek rīkoties pretēji. Arī šodien, kad ģimene uzzināja, ka esam izlīguši, sāka mani vienkārši terorizēt. Tas traucē, liek noslēgties vēl vairāk. Jā, zinu, ka uztraucas, baidās, bet vai tiešām ir jāstāsta vēl un vēl to, ko pati labi zinu? Jāaudzina, jāmāca dzīvot, jāpiespiež un jāaiziet pat līdz draudiem? Viņi paši ir dzīvs pierādījums tam, ka neesmu siltumnīcā audzis stādiņš, ne velti ir tā kā ir.
Vēlreiz saku lielu paldies jums, kas dod spēku, tur kaut cik veselā saprāta robežās un liek domāt!

Laurelz
Atbildes: 14
Pievienojies: 25 Jūn 2013, 20:57

Re: Tukšums.

Atbildēt Laurelz » 27 Jūn 2013, 00:00

Manai sievai, skiet liidziigi uzskati taveejiem, ka piekjeerusies man, nekad valjaa nelaidiis, no vienas puses jau tas ir labi, jo vairaakkaart atrunaajusi mani no skirshanaas, no otras puses, es vinju negribu turpmaak saapinaat un ja taa ir, dikti paardziivoju. Nebuutu vinjas degsmes saglabaat gjimeni, buutu jau skiirushies. Iespeejams, vinja arii juut tukshumu, kaa Tu, jo biezhi pec lielaakiem striidiem esmu bijis vees un nedodu pietiekoshu atbalstu, nepaliidzu pietiekoshi utml. Arii nezinu, kaa rikoties taadaas situaacijaas. Viss aiziet taadaa pashpluusmaa, ka beigaas neko neizdaru.

cits skats
Atbildes: 29
Pievienojies: 30 Jan 2013, 15:52

Re: Tukšums.

Atbildēt cits skats » 27 Jūn 2013, 06:46

Kar ir labāk? Turpināt atkarīgas attiecības un būt iztukšotam/ai? Vai uzveikt savu atkarību, šķirties un būt brīvam/ai?
Ja cilvēki saprastu, ka atkarīgas attiecības būtībā ir postošākas par alkoholu un narkotikām, tad iespējams savlaicīgi ietu pie psihoterapeita un ārstētos.

Bet par būšanu brīvam/ ai, es nedomāju, būt vienam/ai, pastāv arī normālas attiecības. :)


Atgriezties uz



Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 1 viesis