kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 05 Nov 2012, 11:34

Šodien lasīju laikrakstu Diena un atradu atsauci uz šo portālu. Nolēmu piereģistrēties. Pastāstīt. Paklausīties, ko man kāds atbildēs.
Man pēc nedēļas paliks 34 gadi. Man ir viss, kā trūkums citiem sagādā galvassāpes. Man ir darbs, kas man ļoti patīk un par kuru arī labi maksā. Man ir sava māja, par kuru nav jāmaksā kredīts un par kuru draugi priecājas, cik tā omulīga un gaumīgi iekārtota. Man ir tiešām jauki un uzticami draugi, kas mani novērtē, palīdz jebkurā diennakts laikā, brauc uz manis rīkotām talkām. Man ir intereses un hobiji. Esmu daudz izbraukājusi pa pasauli, apskatījusi visādas vietas, kas šķitušas interesantas. Man ir bijis tik daudz iespēju kā nevienam. Es puslīdz labi izskatos, sekoju sev līdzi, varu atļauties kvalitatīvu un skaistu apģērbu, dārgu kosmētiku utt. Man dzīve ir piedāvājusi tik daudz, ka varētu pati sevi apskaust, ja būtu kāds cits, nevis es pati.
Tomēr...
Man vienkārši gribas nomirt. Jo man nav vīrieša, kam es būtu vissvarīgākā visā pasaulē, un kas man nozīmētu tikpat daudz. Man ir viss, bet man ir tāda sajūta, ka manā dzīvē mīlestības nav bijis nevienu dienu. Ar manu mammu bija līdzīgi. Viņa bija vientuļā māte, es nezinu, kas ir mans tēvs. Bet es visu bērnību skatījos, kā mana mamma meklē mīlestību. Viņa bija tik aizņemta ar to, ka viņai nebija laika priekš manis. Tā nu man šķita, ka man nav ne tēva, ne mātes. Ka vispār esmu viena. Ka vispār neko nenozīmēju nevienam visā pasaulē. Un es vienmēr ilgojos, lai kādam cilvēkam nozīmētu ļoti daudz. Lai man ir ģimene. Bet manā dzīvē nekādi nav sagadījies tā, ka notiktu mīlestība. Vienmēr man ir bijušas attiecības, kur vai nu es esmu no vīrieša kā bez prāta, bet es viņam - ne visai, vai arī vīrietis ir bez prāta no manis, bet man viņš - nu galīgi nemaz. Kad tā gāja gadu gadiem, es izlēmu, ka mīlestība man vienkārši nav lemta un apprecējos ar vīrieti, kurš mīlēja mani, bet es viņu nē. Nodzīvojām kopā 7 gadus un mums ir dēls. Bet es sapratu, ka nespēju dzīvot kopā ar cilvēku, kuru nemīlu. Es varētu nosaukt simtiem lietu, kas man viņā nepatika, bet sapratu, ka pati būtiskākā ir šī - man viņš ir tukša vieta.
Labu gribot, draugi saka - tev viss vēl priekšā, tavs īstais atnāks. Bet man vairs nav svarīgi, vai viņš atnāks vai ne. Esmu pārdegusi, mīlestību gaidot. Nesen satiku kādu vīrieti, kuru ieraugot jau pirmo reizi man sagriezās galva. Satiku, satiku, satiku, satiku, līdz viņš man pateica to pašu, ko esmu dzirdējusi parasti, ja vīrietis man kaut ko nozīmē - es viņu īsti neinteresēju. Nu ko, ja ne, tad ne, sasēju sirdi mezglā un izkāpu no viņa mašīnas uz nesatikšanos.
Tā man ar vīriešiem iet jau apmēram 20 gadus, līdz ar to teikt, lai pagaidu vēl, man šķiet stulbi. Ko tad man gaidīt? Kad man būs 70?
Man šķiet, ka tā arī vēl 20 un 40 gadus varētu turpināties. Bet es vairs negribu šito visu. Man tas ir apnicis.
Es būtu aizgājusi no dzīves, es noteikti to būtu izdarījusi jau sen, bet... man ir dēls. Un man ir arī kaut kā neērti tā cilvēka priekšā, kas mani atrastu mirušu. Man kauns sagādāt tādu pārdzīvojumu. Es noteikti nerāptos Vanšu tiltā, jo tāda publicitāte un savu ciešanu eksponēšana man šķiet stulba. Ja būtu tāda nāve, ka es varētu vienārši izšķīst, izgaist, izgarot, un no manis nekā nepaliktu, tad es to izvēlētos. Bet par nožēlošanu - mirstīgās atliekas vienmēr paliek. Un jāatzīst, ka dzīvot, tā īsti dzīvot man nekad nav gribējies. Es atceros, man bija kādi 6 gadi, es stāvēju mājās uz ceturtā stāva balkona un domāju par to, kā tas būtu nolēkt lejā. Es nevaru paskaidrot, kāpēc tik agrā bērnībā tā bija, bet tas balkons mani vilināja. Man gribējās lekt lejā. Laikam tā ir slimība, no kuras izārstēties nevar. Es tāda arī nomiršu. Agri vai vēlu. Tad kāpēc ne agri? Ar ko vēlu būs labāk vai derīgāk? Ar to, ka samaksāšu vairāk nodokļu? Nu jā, manas dzīves vērtību var izteikt tikai naudā. Gan tajā, kas man ir pašai, gan tajā, ko es maksāju. Man pašai, man kā cilvēkam vērtības nav.
Lūk, tā man sāp.

Natālija
Atbildes: 10
Pievienojies: 01 Nov 2012, 12:34

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Natālija » 05 Nov 2012, 13:39

Sveika!

Redzu, ka jūties vientuļa un šī vientulība dzen tevi izmisumā. Tik dziļā un mokošā izmisumā, ka vēlies mirt.
Turklāt izskatās, ka jūties nogurusi gaidīt mīlestību un esi nolēmusi to vairāk nedarīt. Tomēr tu minēji, ka tev ir dēls. Dēls, kurš mīl tevi un, kuru vari mīlēt tu. Tavā dzīvē ir mīlestība! Tā ir savādāka, tā nav romantiska, taču tā IR!

Romantiskā mīlestība atnāks, kad būsi tai gatava. Varbūt šobrīd vēl nav pienācis laiks...
Nenolaid rokas! :)

laimal
Atbildes: 1
Pievienojies: 05 Nov 2012, 13:47

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laimal » 05 Nov 2012, 14:01

Šodien pirmo reizi šeit registrējos. Izlasīju šo stāstu un sapratu,kas tas ir kā par mani, kā jūtos. Man ir gimene, divi burvīgi bērni, vīrs,kuru mīlu, bet viņa attieksme pret mani pēdēja gada laikā ir tāda,ka būtu tikai pelnījusi, izsmieklu, nicinājumu, mēslus uz galvas. Mums arī ir māja, nav liela, bet ir. Kredīts gan ir. Nu jau maz atlicis maksāt. Visus savus īpašumus esmu pārdevusi un naudu ieguldījusi mājā. Tagad ir tā ,ka visas savas problemas vīrs izgāž par mani. Kā atkal kādas problēmas darba, tā viss pār mani. Jau ilgāk kā pusgadu turos tikai ar to,ka nevaru aiziet no visa, jo man ir divi bērni. Man vienkārši nav vairs spēka un neko negribu. Lieku tagad tiesības, pat par to vīrs ņirgajas, jo redz lieku jau vāirak kā 5 gadus ar pārtraukumiem. Piedzima otrs mazais. Esmu no tiem cilvēkiem,kas ja dara tad dara kārtīgi, bet ja nedara, tad nedaru. Es nemāku tā puskājā kaut ko darīt. Nak Ziemassvētki, bet man gribas nolīst, pazust. Man pašai 24.decembrī dzimšanas diena, bet man par to nāk raudiens.... Man tik ļoti sāp... Godīgi, es pat gribētu būt prom no visa tai laikā....Nezinu. Vairākas reizes esmu mēginājusi tabletes, bet laikam nekas īsti nesanāca, fiziski esmu laika gļēva lai pārgrieztu vēnas vannā. Nē, to es nevarētu, man ir bail no asinīm. Skan stulbi, bet tā ir. Pagaidām saku,ka es eksistēju, jo jūtos pilnīgi bezvērtīga mājsaimniece.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 05 Nov 2012, 14:14

Paldies, Natālija par atbildi. Man Tev būtu jautājums - vai Tev ir bērni? Kaut viens? Man par to bērnu atgādina visi, kam nav slinkums. "Tu vari mīlēt savu dēlu". Vai tad es viņu, Tavuprāt, nemīlu? Bet ar to nepietiek, lai mani noturētu dzīvē. Ar tādu mīlestību nepietiek. Lai cik tā būtu skaista (un tā noteikti ir skaista). Tomēr tā nav tā mīlestība, ko es gribēju. Un to jau man neviens nevar iedot. To nevar nopirkt. To var tikai saņemt kā dāvanu. Un tādas dāvanas man nav bijis.
Reiz noskatījos dokumentālo filmu par Āriju Elksni, kas dzīvi beidza pašnāvībā. Arī viņai bija dēls. Un dēlam viņa uzrakstīja dzejoli, no kura paguvu iegaumēt tikai pirmās rindas "Nevis tu pie manis turies,/ es pie tevis turos, dēls." Bet viņa tomēr neizturēja.
Tad vēl skatījos vai lasīju kaut ko par Ievu Rozi (netīšām, nav tā, ka es nodarbojos ar visu mūsu pašnāvību izdarījušo dzejnieču daiļrades analīzi). Viņa bija uzskaitē pie psihiatra. Kad viņa pakārās, viņas ārste sacīja: "Ir tādi cilvēki, kurus nevar izglābt. Viņi dzīvo tik intensīvi, ka sadeg."
Es neesmu uzrakstījusi nevienu dzejoli, bet man arī kaut kā liekas, ka esmu 34 gados nodragājusi baigo mūžu, un vairs nevaru. Viss. Kaut kas ir neatgriezeniski pārtrūcis.
Vairākas draudzenes, kas zina, kādā tūtā esmu, mani uzpasē. Vakar viena no viņām bija atbraukusi, aizbraucot viņa sacīja: "Rītā obligāti sazvanīsimies." Es zinu, ka viņa man noteikti piezvanīs. Es zinu, ka viņa par mani uztraucas. Bet tas viss nespēj mazināt manu iekšējo tukšumu.
Vai Tev kādreiz ir gadījies restorānā, ka vēlies pasūtīt kaut ko no ēdienkartes un Tev saka : "Atvainojiet, mums vairs tas nav, bet jūs tā vietā varat paņemt x."
Manā dzīvē tā vienmēr ir bijis. Pasūtu kaut ko vienu, bet man dzīve atbild - atvaino, joprojām beidzies, iztiec nu ar dēlu, draugiem un labo darbu.

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 05 Nov 2012, 14:22

iisumaa buutiskaakais dziivee truukst katram planeetas iedziivotaajam tie ir muusu dziives pashi galvenie likumi tik deel viniem mums te jaadziivio preciizaak liek dziivot kas ? kas to zin varbuut variantu miljards mums to neuzzinaat ,tev tas truukums peec milotaa paaries vai nu atrodot vinu vai nee dziive ir posmi .Mees, kaa vergi ejam ,bet jaaiet tu nevari neko padariit ja vareetu, ko mainiit pats tad te nebuutu ,ko stastiit cilveeki dalas divaas rasees labdabiigie ,sliktdabiigie ,kas citam labs [pirsings degunaa vai....]citam tas aarpraac . Galvenais ko es sapratu veerojot ,kas moka mani pazinas ,draugus ,un citus dziivos radiibus :] ir atkariibas ,veelmes ,sapni es beidzu sapnot es zinu ,kas ir fiziskaas saapes ilgstoshas tici man tas ir trakaakais sheit uz zemes tapeec padomaa un saliidzini to ko minu ar savu probleemu sapratiisi ,ka ir labi :] Jo kaut kaadas ciesanas ir pilniigi jebkuram zemes iedziivotaajam bez taa nevar nekas buut jo taa ir dziives izveides jeega ,tev jaasaprot, ka jaaiztiek ar to, kas tev ir tai pat laikaa jaaciinaas par savaam veelmeem tik ne trakojot taa nekas nesanaaks !

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 05 Nov 2012, 14:30

TO laidzivo2
Mēs kā vergi ejam? Bet kas tad mums liek iet? Kāpēc tādas nastas būtu jānes? Ciešanas nevar salīdzināt - re, man vairāk, tev mazāk. Tās nav kartupeļi.
Jautājums ir par to, ko darīt, ja vairs negribi iet kā vergs, bet pateikt- stop! Es kāpju ārā! Un izkāpt. Tikai nav zināms, vai tur, kur izkāpsi, būs labāk. (viņpus nāves, es domāju)

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 05 Nov 2012, 14:46

TO laimal
Zini, man šķiet, ka ja problēmas ir sākušās tikai pēdējā gada laikā, ja pirms tam ar vīru viss bija kārtībā, tad vēl viss nav pagalam. Vīrieši ar problēmām darbā mēdz kļūt dīvaini. Es to sapratu tad, kad pati nokļuvu vienīgās ģimenes apgādātājas satusā (mans vīrs nestrādāja pēdējos trīs mūsu laulības gadus). Es sapratu, ka tas ir milzīgs stress - ja nu kas, nav neviena, kas pašautu savu algu kā drošības spilvenu apakšā, bet ir atbildība, ka jāuztur tas otrs un vēl bērni. Ja pareizi sapratu, Tu esi mājsaimniece. Viņa bailes un stress (tā man izskatās) par to, ka nespēs uzturēt ģimeni, pārvēršas agresijā pret Tevi.
Bez tam ir milzīga atšķirība emocionālajās vajadzībās tam, kurš visu dienu ir dragājis kā traktors un atnāk mājās pārguris, un tam, kurš visu dienu ir sēdējis mājās viens ar bērnu/bērniem. Abas lietas ir vienlīdz grūtas, bet tas, kurš strādā, grib vakarā atpūsties un lai viņam liek mieru, bet tas, kurš sēž ar bērniem grib parunāties un lai tos bērnus no viņa vismaz uz kādu brīdi paņem. Varbūt risinājums ir auklīte pa vakariem divreiz nedēļā?
Tu mīli savu vīru (tas ir skaisti) un cerams, ka viņš arī Tevi apprecēja arī mīlestības dēļ. Man šķiet, ka mīlestība nomirt nevar. Tā tik reti rodas, ka tā nevar tā vienkārši pazust, ja vispār ir bijusi.
Nezinu, cik palīdzīga Tev ir tāda atbilde. Es jau tāda neveiksminiece tik vien esmu.

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 05 Nov 2012, 14:55

Midnight rose ,mineeji par rakstnieci mani tas arii liek aizdomaaties kadel tad daudzi pat ne tikai rakstnieki aiziet negaidot [radiitaaju ]uzlikto naaves variantu ,protams es arii par aatraaku aiziesanu domaaju jau 8 gadus tikai domaaju meeginaajis neesmu ja dariishu tad ar daudz garantijaam lai sanaak .Man ir viegli tikt ar sevi galaa sajaa zinaa es dziivi uztveru citadaak kaa pienemts man intresee kaa citi par sho raksta un ir veelme paliidzeet tik kaada taa paliidziiba vareetu buut uz to pusi vai pret to pusi nu saprati par taam puseem .Tagad mana dziive mainiijas uz to pusi kura liek dziivot varbuut taa ir labi ,bet varbuut tas nau labi es vienmeer pielauju variantu kurs mani gaida ,jokaini ir bet tas ir reaali redzeets kaa var tam neklausiit jo peec labaa naaks veel sliktaak ,bet te arii var likties mieraa stiprs ir tas kurs cietis daudz un dazaadi tam nekas nevaer peeksni piezagties un shokeet ar savu pretiigumu . Es domaaju ,juutu ja dziivi uztver kaa mokas ,tas ir vispreciizaakaa sajuuta ,tadeel ,ka loti maz ,kas atliek ,kas tevi var shokeet ,radiit bailes un tad ir cush tas ,ko sakat [sadegt ] nau sadegt ir dziive un nau laba, bet vai te kaads zin, kas ir ja uztaisi sev beigas priekslaiciigi ,neaizmirstam ka mees nezinaam kaadi procesi risinaas aarpus kermena ,var gadiities ,ja pashi aizejam izjaucam kadus procesus a varbuut ka nee ?! Nevis dievs ellee metiis ,mulkiibas tas ir vergiem ,lai nebeegtu :] Dievs nevar mest jo vins viens neko nenosaka veel ja vins tik gaadiigs ir par mums ,kadel manjakam izdodaas nokert bernu ieslodziit ,neviens vinu neatrod intresanti :] Vai ne un tanii pashaa saliidzinaajumaa cilveeks izsekodams shaadu manjaku vinu nogalina vinu arii soda kadel ?!:]

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 05 Nov 2012, 15:13

Midnight rose , es tev pateiksu, kaa ir tik neuztveriet kaa aicinaajumu no manas puses dariet sev galu neuznemos atbildiibu jo nau man tiesiibu ,saliidzinaam te ir slikti ,vari saslimt ar EBOLU ,VEEZI ........ vari zaudeet tuvinieku palikt viens un jaadomaa par vina beerteshanu , vari nokluut manjaka rokaas pietiks piemeeru veel miljons varu uzskaitiit ,shii dziive ir trula saprotams nau pretteikumu ! TURP aizejot labaak BUUS JEBKURAAVARIANTAA ja tur nekaa nau tad labui nakaa slikta nebuus :] ja turpinaas citaa variantaa arii labaak jo nau SHO fizisko kermenja moku ,kopaa ar to pazuud dveseliskaas mokas jo tur nau ,laika ,saapju saprasanas kaa te uz zemes nau vnk smadzenu kura suuta informaaciju dveselei un :] esmu bijis sajutaa ,bez kermena ,kliniskaa naave nezinu neko jo neredzeeju tunelus ,gaismas ,dievus vismaz atminaa nepalika ,sajuuta bija burviiga apzina bija skaidra apzinaajos sevi tanii staavoklii esot doma ienaaca eee jaaiet atpakal pastastiit pazinaam te ir dziiviiba . bet kadel man bija jaaiet nezinu tacu visi tur ies buutu palicis un forshi nu tad padomaajam kadeel shaadi notikumi notiek es domaaju par mums vnk nirgaajaas tie kas sho zemi radiijushi ,TIK NEUZTVERIET SHO LOTI PERSONIIGI KATRAM SAVS CELS KATRAM SAVAS IDEJAS PAR SHO !

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 05 Nov 2012, 15:23

To laidzivo2
Es to neuztveršu, kā pamudinājumu izlēkt pa logu. Bet atzīšos, ka tekstu, kas ir rakstīts tik dīvainā pareizrakstībā un bez pieturzīmēm man ir ļoti grūti uztvert. Es īsti nesaprotu, kāda ir tā doma apakšā.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 05 Nov 2012, 15:36

Vakar biju uz Nacionālā teātra izrādi Zeme un mīlestība. Ļoti skaista izrāde. Man pašā negaidītākajā brīdī viens no varoņiem sāka dziedāt āriju Lascia ch'io pianga no Hendeļa operas Rinaldo. Man tā viemēr ir patikusi, taču vakar visā manā sajūtu kontekstā, tai bija vienkārši nāvējoša iedarbība.
Lascia ch'io panga mia cruda sorte
E che sospiri la libertá
Il duolo infranga queste ritorte
Del mei martiri sol per pietá.

Ļaujiet man apraudāt savu sūro likteni
un alkt pēc brīvības
Lai sāpes Dieva dēļ sarauj
manas moceklības važas...

Man šķita, ka man turpat zālē apstāsies sirds.

Natālija
Atbildes: 10
Pievienojies: 01 Nov 2012, 12:34

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Natālija » 05 Nov 2012, 15:54

Šī ārija atstāja lielu iespaidu uz tevi, jo sasaucās ar tavu emocionālo stāvoki.
Saki, vai tu esi nolēmusi izdarīt pašnāvību?

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 05 Nov 2012, 16:53

Natālijai.
Nolēmusi? Tā laikam nevarētu teikt. Bet es par to domāju. Kaut arī man gribētos, lai tas notiek pats no sevis. Man gribētos nomirt aiz bēdām. Es nekad nespēlētos ar pašnāvību. Es necenstos ar to pievērst sev uzmanību. Es gribētu, lai ir droši, ka mani neviens neatradīs un neizglābs. Bet tādu garantiju jau nevar dabūt. Un ja es būtu nolēmusi, tad laikam es par to nestāstītu nevienam. Pat ne internetā.
Laikam tas nozīmē, ka nolēmusi neesmu. Ka vēl mēģinu kaut kā izkārpīties, tikai pati nezinu, kā.
Bet vispār ļoti labs jautājums.

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 05 Nov 2012, 18:54

pieturzimes redzku veel viena juusu probleema pieveerst uzmaniibu !!! nevis domai ,bet burtiem komatiem protams ko rakstiiju nevar tik iisaa tekstaa apskaidrot tas ir jaaaaaaaaaaarunaa nevar paskaidrot KAA SAAAAAAAAAAP ZOBS TU VARI ?:ddddd tapeec neko nenemos vairs te skaidrot bezjeedziigi ir ko runaat tas gan fakts it seviski sitaadaa pratiigaa valstii ar taadiem komatiem un gramatiku tanii ir juusu nelaime MIDNIGHT ROSE kadel izvelejies anglu niku ;Dpusnaktsroz skan latviskaak ;DD

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 05 Nov 2012, 20:06

TO laidzivo2
Es nespēju saprast Tavus teikumus, ja tur nav pieturzīmju.
Niku izvēlējos, jo manas smaržas saucas Midnight rose un tas bija pirmais, kas man ienāca prātā, te reģistrējoties. Pati nekāda pusnakts roze nejūtos.

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 05 Nov 2012, 21:03

Midnight , kaa sanaak taa rakstiishu ja ? izstasti kadel iztaisiit galu sev ir slikti ? veel kas kaa jums sieviesiem ir taas veelmes nogaleeties deel ,loves deel apnikuma kaa tas ir ? man ir savaadaak es to gruibeetu dariit ar sapraatu netrakojot ,nepsihojot taatad gribu saprast KAADI IR UN CIK TAD IR IEMESLI DARIIT GALU SHAI SKAISTAAKAJAI DZIIVEI ,nu man liekaas diezgan skaidri trakteets jautaajums ko ?:]

sinaj
Atbildes: 5
Pievienojies: 04 Nov 2012, 00:19

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt sinaj » 06 Nov 2012, 00:01

Es protams esmu jauns un neaptēsts, bet tomēr man ir viedoklis šajā.
Midnight Rose, saki, vai tev ir idejas par to kāpēc tu esi palikusi viena? Jo man lasot tevis rakstīto rodas tikai viena doma. Tavs labais darbs. Lai iegūtu labu darbu, manuprāt, daudz kas ir jāupurē un izskatās, ka tu esi upurējusi ģimeni par labu darbam. Es nezinu kā ir patiesībā, bet man tā šķiet. Tā saku tāpēc, ka es bieži esmu domājis par to kā es sevi redzu nākotnē. Un patiesībā vienīgais ko es redzu ir ļoti tuvs tevis stāstītajam - labs darbs, dzīvesvieta, bet nav cilvēka ar ko tajā dalīties.
Centīšos to nepieļaut, taču arī es vienmēr izvēlos nepareizos cilvēkus - tos, kuriem esmu vienaldzīgs. Kā arī atraido tos, kuriem neesmu.
Taču varu teikt tā. Varbūt ir vērts nolaist latiņu kandidātiem? Jo bieži mēs cilvēkus līdz galam pat neesam iepazinuši kad tos jau atraidām. Es nesaku par 7 gadus ilgu periodu, bet kopumā. Varbūt pamēģini cilvēkiem vairāk atvērties garīgi. Es gan ticu, ka tu sastapsi kādu. Tu izklausies pārāk jauka un saprātīga lai paliktu viena.

Magone
Atbildes: 8
Pievienojies: 02 Nov 2012, 22:00

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Magone » 06 Nov 2012, 00:18

Midnight roze
Izlasot Tavu stāstu likās, ka pārāk lielu nozīmi piešķir vīriešiem, ģimenei, attiecībām. Manuprāt, Tev pieder lietas (mājas, darbs, stabilitāte finansēs), kuri ir svarīgāki par vīrieti.
Man arī 34, nav attiecību un pašlaik tādas nevēlos. Nesaku, ka nevēlēšos nekad, bet vismaz tuvākajā nākotnē nē. Divus, trīs gadus atpakaļ bija smaga šķiršanās no vīrieša, kuru mīlēju, diemžēl vienpusēji. Pēc tam salūzu. Mēģināju rast jaunas attiecības, bet sapratu, ka neviens mani īsti neinteresē. Iemācījos novērtēt lietas, kas man ir- dzīvoklis, normāls, stabils darbs, ciešama alga, brīvība, ka neviens mani nekontrolē. It kā jau vēlos to lielo mīlestību, stabilo plecu uz kuru paļauties, bet tai pat laikā saprotu, ka tas vairs nav iespējams, neesmu vairs tāda kāda bija 20 gados, nespēju vairs pieķerties, noticēt, iemīlēt.
Padomāju- cik gan man personīgi ir pazīstami cilvēki, kuri savās ģimenes attiecībās ir apmierināti. Atbilde ir- neviens. Vecuma diapazonā 25-40 nezinu nevienu(!), kuri savās attiecībās būtu laimīgi, jaunākus un vecākus pārus gan zinu.
Kaitina mani, ka mūžīgi visi bāž acīs, ka esmu bez attiecībām, mēģina ar kādu iepazīstināt, prasa vai esmu kādu atradusi. Bet es taču nevienu nemeklēju.
Tā ir,ka reizēm gribas izgaist no šis pasaules, vienkārši pazust un viss, lai par manu eksistenci šeit nekas neliecinātu. Taisni vai žēl, ka plānotais pasaules gals atcēlās. :mrgreen:

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 06 Nov 2012, 10:36

TO Sinaj
Labrīt! Bez īpašām cerībām vēru šorīt forumu vaļā. Bet jāsaka, Sinaj, Tu mani pārsteidzi ar savu komentāru. You made my day, kā saka, ar savu komplimentu par to, ka esmu pārāk jauka un saprātīga, lai paliktu viena. Esmu ļoti jūtīga uz komplimentiem. Un nekad neesmu saņēmusi tādu pozitīvu vērtējumu no tik jauna vīrieša. Man, vecai tantei, tas šodien no rīta bija kā rozīņmaize. Būtu Tu vecāks, aicinātu uz randiņu :)
Tu uzdod labus jautājumus, Sinaj. Kaut arī pats sevi formulē kā jaunu un neaptēstu, man šķiet, ka esi pietiekami dzīvē dabūjis pa galvu (es citos forumos redzēju, ko Tu par sevi raksti), lai spētu domāt diezgan saprātīgi un nopietni.
Kāpēc esmu viena? Es sev visu laiku uzdodu to jautājumu. Man nešķiet, ka esmu upurējusi ģimeni darba dēļ. Jo tagad jau esmu uzkalpojusies tik tālu, ka varu par darbiem īpaši neiespringt. Strādāju divas nedēļas mēnesī un pelnu labi (tāpēc varu atļauties te čatot, kad citiem darba diena). Protams, ka pirms tam bija periodi, kad bija jāstrādā arī no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, lai nonāktu tur, kur tagad esmu. Un tomēr - es kādreiz gāju arī vidusskolā, biju studente, nebija man nekāda darba, naudas nebija, mājas nebija, mašīnas nebija, bet ar vīriešiem gāja tāpat. Drīzāk es teiktu, ka tas finansiālais nodrošinājums man ir radies tāpēc, ka vīrieša nebija, jo ar kaut ko taču sevi vajadzēja nodarbināt! Ko tad man bija darīt - gulēt gultā un raudāt? Nu, es tā vietā izvēlējos mācīties (izstudēju 2 specialitātes).
Tu jau par sevi stāsti, ka arī Tev iet tāpat. Vai nu Tu neinteresē, vai Tevi neinteresē... Man šķiet, ka problēma nav tik daudz cilvēkos kā dzīvesveidā. Es ar to gribu teikt, ka Tev taisnība - cilvēks ir jāiepazīst. Tu nevari viņu vienreiz satikt un pateikt - šitas man der uz mūžu. Ir nepieciešams satikt un satikt, vērot, kā viņš izturas, varbūt mēnešiem, un tad vienā brīdī ir klikšķis. Bet kā tad klasiski norisinās romantiskās attiecības mūsdienās? Kino, kafejnīca, teātris... Nu ko es varu uzzināt par cilvēku, ja es viņam tumsā sēžu blakus un blenžu ekrānā? Kas man var noklikšķēt?
Bez tam man ir tāda tendence (ļoti izteikta) iepriecināt cilvēkus. Man tas sagādā prieku, ja redzu, ka draugs, kolēģis, paziņa vai pat pilnīgs svešinieks atplaukst, jo viņam kaut ko labu izdarīju. Reiz pie sarkanās gaismas vienkārši tāpat uzsmaidīju trolejbusa vadītājam, pilnīgi svešam vīrietim, viņš tā pārvērtās, viņš sāka starot pie sava trolejbusa stūres un man arī bija tik laimīga diena! Kolēģiem es mēdzu atnest cepumus vai kaut ko citu, lai labāk strādājas. Man patīk iegādāties dažādus nieciņus savām draudzenēm, kas viņas iepriecinās. Un saviem vīriešiem... Ak, ko tik es nedaru saviem vīriešiem... Mazgāju, gludinu, gatavoju...Katra zeķe, katrs kabatlakatiņš savā vietā... Bet... tas arī izjauc visas manas attiecības un padara tik nelaimīgas. Jo vīrietis, redzot, ko viņa labā daru, iedomājas, ka viņam tas pienākas, ka viņš ir tāds spīdeklis, ka var sēdēt kāju pār kāju pārmetis un neko nedarīt, ka viņam man nekas nav jādod. Tā bija ar manu vīru. No sākuma viņš strādāja. Tad aizgāja uz pusslodzi. Tad pārstāja strādāt vispār un darbu nemeklēja. Teica, ka labāk sēdēšot mājās ar bērnu. Lieki teikt, ka kaut arī viņš bija mājāssēdētājs, bet es strādāju, es biju tā, kas uzkopa, mazgāja traukus, gludināja, gatavoja, dzemdēja, baroja bērnu... Ja viņš būtu man kaut vienu mazu sīkumiņu izdarījis, es viņu noteikti mīlētu, noteikti. Bet viņš - ne. Un tā katru reizi. Man pilnīgi laužas ārā tā pilnā sirds, tā gribas dot un darīt labu. Un tad ir otra kategorija vīrieši, kas to neizmanto, bet, kam tas nāk tik pēkšņi un negaidīti, ka viņi pilnīgi pārbīstas, ka nāk tāda lavīna virsū. Tam savam pēdējam vīrietim es vēl vakarā piezvanīju, jo man gribējās viņam nolasīt vienu dzejoli. Laikam viņam tas bija par daudz. Viņš kaut kā lēnām un prātīgi gribēja, bet es viņu aplēju uzreiz ar tādu milzīgu mīlestības spaini, ka viņš nolēma atkāpties. Re, tā!
Nu, Sinaj, esmu uzrakstījusi Tev garu un personīgu vēstuli :) Bet publicēju to forumā, lai visi lasa.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 06 Nov 2012, 10:52

TO Magone.
Labrīt! Man ļoti patika Tavs komentārs. Jāsaka jūs ar Sinaju mani uzpurinājāt tā riktīgi.
Tu pareizi nokonstatē, ka es savā dzīvē vīriešiem piešķiru lielu nozīmi, un, ja Tev tā nav un Tu esi kopumā apmierināta ar dzīvi, tad ir labi. Taču to, kas katram no mums ir svarīgs, jau nevar pasūtīt. Tas vai nu ir, vai nav. Es neesmu izvēlējusies tik lielu nozīmi vīriešiem piešķirt. Tā vienkārši ir. Esmu mēģinājusi to nokratīt un dzīvot pati sev, bet nevaru. Ja es neesmu vissvarīgākā kādam, tad man ir sajūta, ka manis nav vispār.
Esmu gan ievērojusi vienu lietu - tie cilvēki, kam bērnībā ir bijusi puslīdz normāla ģimene, vēlāk labāk tiek galā ar to, ja ģimene neizveidojas pašam. Nezinu, kā bija Tev.
Es nevaru Tev piekrist, ka visi laulātie pāri apkārt ir nelaimīgi. Droši vien dzīvojam atšķirīgās vidēs. Man apkārt ir daudz labu, saskanīgu pāru (katram jau ir kaut kādas ķibeles, bet nu kopumā - tas iespaids ir drīzāk pozitīvs). Es esmu vienīgā šķirtene visā paziņu lokā. Kā tāds kauna traips.
Bez tam, ja es pareizi saprotu, Tev nav bērnu. Tas ir pavisam savādāk nekā, ja bērns ir. Ir ļoti grūti audzināt vienai. Ne jau no materiālā viedokļa. Par naudu man galva nesāp. No emocionālā. Jo dēls neviļus kļūst par vīra aizvietotāju, kam jātiek galā ar manu vilšanos, dusmām, bēdām, sāpēm. Tā ir pārāk smaga nasta bērnam. Tas jānes pieaugušam vīrietim. Bez tam bērnam vajag tēvu. Viņa īstais tēvs aizbrauca uz ārzemēm, un tā nu viņam tēva nav pat tik daudz kā brīvdienās.
Vēlreiz paldies Tev par komentāru. Laikam lēkšanu akā varu atlikt uz kādu laiciņu vismaz :)

sinaj
Atbildes: 5
Pievienojies: 04 Nov 2012, 00:19

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt sinaj » 06 Nov 2012, 19:02

haha, man patīk, ka citi smaida manis dēļ. Tas arī man pašam liek pasmaidīt, tā kā iecerētais ir izdevies.
Klasiskās romantiskās attiecības mūsdienās... Bet kas tev liek iet uz klasisko? Viss ir atarīgs tikai un vienīgi no tevis pašas, kur un kā tu gribi iepazīt cilvēku. Tā ir tava izvēle vai iet uz kino, vai labāk aizbraukt kaut kur prom no mājām un visu dienu kaut kur staigāt apkārt, runāties. Tas protams arī atkarīgs no otra cilvēka...vai viņš maz ir ieinteresēts kaut kur braukt, bet es pats priekšroku dodu tam, ka tu esi ar cilvēku ārā aukstumā nevis kaut kur iekšā un klausaties filmā. Labi, meloju, man patīk iet arī uz kino un teātri. Bet nu, tu domu saprati.
Man, piemēram, ļoti patiktu, ja man meitene pateiktu konkrēti ko viņa grib darīt (saprāta robežās, jo lidojumam uz mēnesi es viņai nevarētu sastādīt kompāniju), man patiktu redzēt, ka arī meitene ir padomājusi uz priekšu par darāmo, nevis tikai man būtu jādomā.
Un par tiem vīriešiem... Jā, tam iedalījumam es varu piekrist. Es īsti nezinu pie kura es pieskaitu sevi. Laikam jau pie otra. Saproti mani pareizi, man patiktu ja man dāvinātu dāvanas, pēc darba sagaidītu ar vakariņām, bet...ar mēru. DIemžēl jāsaka, ka man tas varētu ļoti ātri apnikt, pat līdz tādam līmenim, ka mani tas varētu kaitināt. Tas var likt justies tā, it kā tu nedomātu, ka viņš pats kaut ko var izdarīt. Vajag dot brīvību. Pret tādiem centies mazāk.
Tas pirmais vīriešu tips, manuprāt, rodas tad, ja cilvēku pārāk daudz lutina. To noteikti var teikt par tavu vīru. Tādiem ik pa laikam vajag sadot pa smadzenēm, parādīt, ka dzīve nav rožu dārzs. Ka kaut kas ir jādara un jādod pretī. Godīgi sakot, nesaprotu kā vīrietis var dzīvot sievietei "uz kakla". Esmu dzirdējis, ka vīriešiem nepatīk, ka sieviete pelna vairāk nekā viņš, bet to, ka patīk gulēt mājās un neko nedarīt, kamēr sieva darbā...tas gan ir kaut kas jauns.
Vispār, lasot tavu vēstuli man (haha) man galvā bija vēl simtiem citu domu, ar kurām gribēju padalīties, bet kaut kā izkrita no galvas.
ā, un vēl. Tu minēji daudzas autores, kuras dzīvi beigušas ar pašnāvību. Tādā gadījumā man jāpadalās ar tādu interesantu personību kā Virgina Woolf. Nezinu vai ieinteresē, bet mani pašu vienmēr ir interesējuši tādi cilvēki.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 07 Nov 2012, 11:39

Sinaj, Tev ļoti labi viss izdodas! Jāatzīst, ka no visiem komentāriem, ko te izlasīju, Tavas pārdomas mani uzrunāja visvairāk. Tev taču krūtīs pukst lauvas sirds! Ko Tu vispār nokāris degunu un nolaidis rokas par saviem vecākiem! Lai nu kā, Tavi vecāki ir uzaudzinājuši krietnu cilvēku, un, pat ja viņi nesaprotas paši, kaut kā labi Tu viņiem esi izdevies. Piespraud nu šos manus komplimentus kā medaļas savai jauna vīrieša pašapziņai. Labi, ka ir tāds internets, jo reālajā dzīvē es nekad nedalītos savos pārdzīvojumos ar Tava vecuma cilvēku (vismaz ne tik atklāti), bet te tā gluži labi viss sanāca.
Skaidrs, ka mana nomāktība ir hroniska un ar pāris ierakstiem forumā to izārstēt nevarēs, taču Tu man iespīdināji pietiekami daudz gaismiņas, lai es savā smadzeņu tumsā sāktu apdomāt vismaz kaut kādu rīcības plānu. Es iedomājos, ka ir cilvēki, kam jāsadzīvo ar dažādām slimībām, ko nevar izārstēt. Diemžēl tās slimības var būt arī dvēselē. Laikam jāpieņem, ka man tā ir plus jādzer medikamenti. Kad šķīru laulību, es biju tādā trubā, ka bez medikamentiem vispār nebūtu izturējusi. Vienam ir astma, citam - diabēts, vēl citam - depresija. Ko tur daudz runāties, jāārstējās. Nu nevar ar to tikt galā pats. Tādu lēmumu nu esmu pieņēmusi. Un sapratusi, ka nav vēl gals.
Bet vēl gribu pakomentēt Tevis rakstīto. Tu saki - kāpēc man vajag iet uz klasisko iepazīšanās modeli... Nu to tā grūti izskaidrot. Ko tad citu lai dara? Man šķiet, ka vislabāk ir, ja ir vide, kur var uzturēties kopā un viens otru pavērot no sākuma. Ļoti labs laiks tam ir studijas. Ja to palaiž garām, tad vairs atliek tikai darba kolēģi un tas jau ir tā... nu nē, man ir forši kolēģi vīrieši, bet kolēģis jau gandrīzvai tas pats kas brālis. Bet citādi... Es jau skatos uz vīriešiem tagad tā prakiski. Nav tur daudz ko runāties. Gribu, lai viņam noteikti ir vienas īpašības, un kategoriski iebilstu pret citām, vēl pret daļu īpašību esmu neitrāli noskaņota. Runājoties to nevar atklāt. Ir jābūt situācijām, kur īpašības var izpausties. Jo sarunāt jau var daudz ko. Bet nu štrunts ar tiem maniem vīriešiem. Es par Tevi gribēju parunāt.
Kas Tev tās tādas par meitenēm, kas liek visu Tev izdomāt??? Bāc, Sinaj, Tev tādas nevajag. Meitenei jābūt ar galvu, taisni tā kā Tu saki. Man reizēm vispār šķiet, ka sieviešu gaidas attiecībā uz vīrieti ir kaut kādas nenormālas mūsu sabiedībā. Viņa gaida tik daudz, ka tas vīrietis nespēj viņai tik daudz dot un sāk justies kā pēdējais idiots, kas neko nemāk un kam nekas nesanāk. Es šito nesaprotu. Es arī dzīvē daudz ko gribēju, bet es negaidīju, lai ierodas kāds vīrietis un visu man sagādā. Kas? Vai man pašai roku un smadzeņu nav? Nu, bet es iebraucu otrā grāvī - tā saudzēju to savu vīrieti, ka viņš sāka mani izmantot pēc pilnas programmas. Bet tagad saprotu, ka tā nevajag darīt. Nevajag vīrieti spiest nost ar prasībām, bet nevajag arī lutināt pār mēru.
Man ļoti patika Tavs viedoklis par to, ka par daudz dāvanu un vakariņu var sākt kaitināt, jo rastos sajūta, ka pats neko nemāki. Tas man kaut kā nebija ienācis prātā. That's a good point, Sinaj. Es par to padomāšu. Negribu atkal kritizēt savu vīru, bet viņš tiešām pats neko arī nemācēja. Ja nu vienīgi ūdeni tējai uzvārīt. Vairāk neko. Pat ne omleti uzcept. Viņš nāca no ļoti turīgas ģimenes ar mājkalpotāju, kur pašam nekad nekas nebija jādara, jo visu nodrošināja tētis. Viņš bija pieradis, ka kāds aiz viņa visu novāc un kāds nes mājās naudu, ko viņš var tērēt. Es stājos labi pelnošā tēva un smagi strādājošās mājkalpotājas vietā. Viņš turpināja dzīvot tā, kā bija pieradis. Tikai es nebiju pieradusi, ka man uzliek tik daudz. Nu tā.
Un vēl beigās gribu piebilst, ka nevajag aizrauties ar pašnāvību izdarījušām literātēm. Es zinu, kas ir Virdžīnija Vulfa, esmu inteliģenta sieviete, to jau Tu būsi ievērojis, vai ne? :) Kad skatījos dokumentālo filmu par Āriju Elksni, es pat nezināju, ka viņa ir dzīvi beigusi pašnāvībā, to uzzināju no filmas. Un es skatos arī daudzas citas filmas par Latvijai nozīmīgām personībām. Ļoti labas filmas rāda LTV1 piektdienas vakaros 18h30. Un Ieva Roze vienkārši piegadījās. Ko lai dara, ja Latvijā dzejnieces ir ar tik nestabilu nervu sistēmu???
Raksti man tās savas simts domas, kas Tev izkritušas no galvas (gan jau iekritīs galvā atpakaļ). Šeit ir arī opcija, ka var rakstīt lietotājam personīgi, nevis visu publicēt forumā.
Katrā ziņā, Sinaj. Tu man palīdzēji. Un savukārt es arī neļaušu Tev nogrimt. Man ir krampis. Pati ar sevi tā īsti netieku galā, bet vīrieti no purva izvilkt - tā mana specialitāte. ;)

Magone
Atbildes: 8
Pievienojies: 02 Nov 2012, 22:00

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Magone » 07 Nov 2012, 23:09

Midnight roze
Laikam jau nepareizi izteicos, ka visi man apkārt esošie pāri ir nelaimīgi, nē nu tā gluži nav. Drīzāk- pārāk daudziem ir kaut kādas nopietnas problēmas un ja man būtu jāizvēlas tādas attiecības vai nekādas, tad es izvēlos nekādas. Man vajag visu vai neko, ja attiecības, tad ar savstarpēju cieņu, uzticību un mīlestību, man nevajag attiecības tikai ķeksīša pēc un tikai tāpēc lai skaitās, ka vīrietis blakus. Esmu diezgan nošokējusies par to, kas notiek ārēji it kā ļoti normālās un citiem škietami veiksmīgās ģimenēs, piemēram, kad uzzināju, ka vienas manas paziņas vīrs viņu šad tad mēdz iekaustīt, vai arī- sievieti vīrietis jau gadus 5 pa kluso krāpj ar jaunības dienas mīlestību. Liekas, ka roku palaišana notiek tikai zemākajos sabiedrības slāņos, bet izrādās, ka tā ir arī ģimenēs kur abiem labas izglītības, darbs. Es laikam vienkārši baidos riskēt sākt attiecības, jo ir bailes no vilšanās.
Pazīstu vairākus cilvēkus, gan vīriešus, gan sievietes, vecumā ap 35, kuri ilgstoši ir vieni un arī precēti nav bijuši, materiāli nodrošināti, karjera, izglītība lieliska, bet bez attiecībām. Parasti visi brīnās, ka tādi cilvēki ir vieni, bet ir! Visticamāk jau, ka šajā vecumā nav īpaši daudz iespēju iepazīties.
Piekrītu Tev, ka labākais laiks satikt kādu bija studiju gadi. Tagad vairs īsti nav iespēju. Savu pirmo mīlestību satiku studijās, otru- darbā. Man vīrietis ir jāiepazīst kaut kādās sadzīves, ikdienisķās situācijās, jāredz viņa saskarsme ar citiem, es nevaru viņu iepazīt ejot uz randiņiem un tikai divatā esot, tas nav man.
Nē, man nav bērnu, es viena viņus nespētu audzināt, ne fiziski, ne materiāli, ne emocionāli. Tu esi stipra, jo to spēj! Es laikam arī nevarētu sadzīvot ar sajūtu, ka tam bērnam kaut kas pietrūkst. Tāpat nevarētu būt mājās es pati, vienmēr būtu jāsaņemas, jābūt stiprai, pat tad kad tāda neesmu.

pusnakts
Atbildes: 39
Pievienojies: 02 Nov 2012, 13:49

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt pusnakts » 08 Nov 2012, 08:54

Midnight rose.
Tu saki, ka Tev ļoti patīk paust mīļuma izpausmes, Tu pat neiedziļinies, vai to cilvēkam vajag un, ja vajag, tad - cik daudz. Tas izskatās tā, ka patiesībā Tev tas otrs nav svarīgs. Esi tikai Tu. Mīlestība nav jau tikai sakārtotas vietā zeķītes, mīļi pārsteigumi, bet pats pats svarīgākais ir saprast un just, ko otram vajag. Ne Tavā interpretācijā, bet gan skatoties no otra cilvēka puses. Lūk, tā ir māka, spēt paskatīties uz pasauli caur otra acīm.
Tev mīlestība ir vajadzīga kā pašizpaušanās, sevis apliecināšanās, spoguļošanās otra acīs. Tāda greiza mīlestības forma.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 08 Nov 2012, 10:47

Magone,
es priecājos, ka Tu man atkal atrakstīji. Pat negaidīju, ka šajā forumā saņemšu tik lielu palīdzību un arī tādu interesi. Tas man pašai ir pārsteigums un arī prieks.
Vai izklausījās, ka es nesapratu, ko Tu raksti? Tu teici, ka nevajag koncentrēties uz attiecībām. Bet es Tev atbildēju, ka es to nevaru. Attiecības ķeksīša pēc jau nevēlas neviens. Ja es to gribētu, tad varēju taču palikt kopā ar savu vīru, viņš bija ļoti nelaimīgs, kad palūdzu šķiršanos. No 7 mūsu kopdzīves gadiem pēdējos 4 es viņam visu laiku teicu, ka vēlos šķirties. Viņam bija vajadzīgi 4 gadi, lai saprastu, ka nekas nemainīsies, ka es to domāju nopietni.
Vienīgais, ko ļoti nožēloju, ir ka mums "ieskrēja" mazais. Tad, kad to vismazāk vajadzēja. Bet ko padarīsi. Arī ar to ir jāsamierinās. Abortu es netaisītu nekad mūžā. Manam bērnam nav jāmirst tāpēc, ka es esmu tāda tizla un neprotu tikt galā ar savu dzīvi. Ar bērnu vienai ir ļoti grūti (vēl piedevām ar tik mazu). Tagad, piemēram, mazais dabūja vēdervīrusu, vēma visu nakti, raudāja, sauca mani. Protams, ka tad nav svarīgi, vai man gribas gulēt vai nomirt, vai ko man gribas vai ko man negribas. Ir jāceļas un jāņem tas kunkulītis rokās, jānomaina visa gultas veļa (vispirms viņš pievēma savā gultā, tad manā un pēc tam mašīnā, kamēr braucām uz slimnīcu, jo ģimenes ārsts, protams, nakts vidū nepieņem). Un izturēt šo mūžīgo būšanu stiprai, kā Tu pareizi novēro, bez otra pieauguša cilvēka blakus, nav iespējams. Man vispār ir ļoti grūti dzīvot vienai. Man gribas cilvēkus.
Un par iepazīšanos es domāju tāpat kā Tu - nepieciešams paskatīties, kā tas cilvēks reaģē tajā vai citā situācijā. Kamēr nav rūgtas kopdzīves pieredzes, tikmēr sapņo par romantisku mīlestību un to lai zvaigznītes gar acīm griežas, bet realitātē mīlestība ir saderīga sadzīve. Ja vīrietis spēj iznest miskasti, aizvest manu mašīnu uz tehnisko apskati, reizēm izņemt bērnu no dārziņa un pagatavot man vakariņas, kad esmu tik nogurusi, ka nevaru pār lūpu pārspļaut, tad es viņu mīlētu. Noteikti.
Bet vai Tev nav tā kā tajā fabulā par lapsu un vīnogām? Atceries? Lapsa nevarēja vīnogas aizsniegt un tad sacīja, ka nemaz negriboties, jo skābas.
Es nevaru izlikties, ka man nav svarīgi, vai man ir ģimene vai nav. Es nespēju to nokratīt. Es ļoti pēc tā ilgojos. Es nevaru pateikt - man nav un nevajag.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 08 Nov 2012, 10:57

Pusnakts,
Tu esi ļoti skarba savā komentārā par mani. Tavs vērtējums ir tāds nežēlīgs. Kāpēc Tu domā, ka es neiedziļinos? Es tās otra vajadzības "atzīmēju" savā galvā, otru klausoties. Ja Tu kādā sarunā man netīšām pateiksi, ka Tev ļoti garšo piena šokolāde, es nenākšu pie Tevis ar arbūzu, bet gan ar piena šokolādi. Es ļoti, ļoti pievēršu uzmanību informācijai, ko otrs par sevi sniedz.
Bet es apdomāšu to, ko Tu man saki. Droši vien kaut kāda daļa taisnības tur ir. Es pavērtēšu situācijas, kas man bijušas un padomāšu, vai tiešām esmu meklējusi tikai sevi.
Jebkurā gadījumā, paldies par Tavu viedokli. Gan uzmundrinoši vārdi, gan skarbi vērtējumi - tas viss var mums darīt labu, ja protam to izmantot.

pusnakts
Atbildes: 39
Pievienojies: 02 Nov 2012, 13:49

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt pusnakts » 08 Nov 2012, 11:21

Midnight rose.
Negribēju izklausīties skarba. Bet es domāju par Tevi jau vairākas dienas, kaut kas man tajā bildē likās greizi. Tu nosauc it kā burvīgas lietas, cik daudz sevi ieguldi attiecībās, cik mīloša esi, rūpīga un gādīga. Jā, tas viss ir forši...bet tas viss ir par Tevi. Es nespēju ieraudzīt aiz tā cilvēkus, kurus Tu mīli.

Piedod, ka ķeršos pie detaļām. Es to daru, nevis, lai liktu Tev justies slikti, bet aizdomātos. Tas dzejolis pirms miega. Iztēlojos parastu vīrieti gultā. Kas viņam trūkst? Dzejoļa vai siltas sievietes pie sāna? Es domāju, ka sievietes. Es piedāvātu seksīgu sarunu pirms miega...tāpēc, ka tas tā iederas. Pārāk primitīvi? Varbūt...bet es rēķinos ar cilvēku vēlmēm un dabu. Ar to es negribu teikt, ka es domāju pareizi...es te filosofēju.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 08 Nov 2012, 12:12

Pusnakts,
es neņemu ļaunā Tavus komentārus. Tajos noteikti ir vērts ieklausīties un padomāt. Nav jau tādas prasības, lai Tu pasaki simtrpocentīgu patiesību, lai es Tevī ieklausītos. Varbūt Tavā atbildē patiesi ir 10%. Bet tie 10% tad man ir jāpaņem un jāliek aiz auss.
Protams, es rakstīju tikai par sevi, jo par to jau bija šis forums - pastāstīt, kā jūties un meklēt iespēju, kā nenogrimt. Te nav laulības problēmu forums, kur mēs aprakstām - viņš darīja tā, es darīju šitā, kāpēc radās problēma. Te cits uzstādījums. Es stāstīju par to, kas mani nomāc. Tāpēc tur arī ir tik daudz manis. Ne jau manas attiecības ar vīriešiem šeit vajag izlabot, bet gan izkļūt no nomāktības.
Es arī nevēlos sīkāk aprakstīt situāciju par dzejoli. Es nezinu, cik Tev ir gadu un kā Tu veido savas attiecības ar vīriešiem, es arī nezinu, vai Tev ir mazi bērni (vismaz viens, to, ka man ir bērns, kas vakarā ir jāliek gulēt un ka vīrietis ir jāiekombinē bērna dienas režīmā, komentētāji kaut kā šeit piemirst) bet es zinu, ka manā gadījumā tās bija pārāk svaigas un nesenas, lai būtu seksīgas sarunas. Es domāju, ka vīrietim vajag ne tikai sievieti blakus gultā, bet arī zināt, kas tā par sievieti, kas viņam tur blakus guļ. Un to noskaidro kādu laiku pirms gultā kāpšanas. Man nebūs sarunas ne pirmajā, ne piektajā randiņā un... jā, un kurā randiņā es tajā gultā iekāpšu, tas Tev nav jāzina :)

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 08 Nov 2012, 12:14

Pēdējā teikumā jābūt "man nebūs seksīgas sarunas", citādi kaut kāds stulbums sanāk :)

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 08 Nov 2012, 12:27

Pusnakts, vēl pēdējais komentārs. Es negribētu šeit taisnoties, bet, ja vīrietis raud un lūdzas, lai no viņa nešķiros, tad tomēr nevarētu apgalvot, ka esmu dzīvojusi tikai sev un redzējusi tikai sevi. Un arī tagad nu jau bijušais vīrs man mēdz atsūtīt novēlotus paldies un atziņas par to, ka nebija pratis mani novērtēt.
Lai nu kā - Tavi komentāri man šķiet vērtīgi. Es bez kādas ironijas varu teikt, ka es nopietni padomāšu par to, ko Tu man saki.
Un vēl jau es ceru, ka man pašreiz mīļais vīrietis tomēr apdomāsies un negriezīs visu nost.

pusnakts
Atbildes: 39
Pievienojies: 02 Nov 2012, 13:49

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt pusnakts » 08 Nov 2012, 12:32

Midnight rose.
Bet tur jau tā lieta, ka Tu pati liki mums saprast, ka Tev pietrūkst mīlestības no vīrieša. Tad nu, to arī aplūkoju caur citu skatījumu.
Bet Tu sāc rūkt, tas labi. Būsi dzīvotāja! (Joks!)
īsti nesapratu, kāpēc Tevi tā satrauca saruna par seksu. Es taču tikai izteicu pieņēmumu, ka šim vīrietim tajā situācijā tas labāk patiktu.
Starpcitu, māmiņām, kurām ir mazi bērniņi, ir arī sekss. Nu, iemanās kaut kā noorganizēt arī to, ja jau iesāki šo tematu "bērns un vīrietis".
Iepazīt vienam otru tiešām vajag. Un vislabāk to darīt, ceļojot ar teltīm, nokļūstot grūtībās.
Aizpildīt tukšumu sevī. Vīrietis jau nebūs megaielāps. Tur tiešām jāskatās kopumā. Māja Tev ir, darbs ir, mazulis ir, bet Tev ir tukšums. Varbūt pagriez jautājumu otrādāk. Kāpēc šīs lietas Tev tik maz nozīmē?
Tev ir mazulis. Varbūt Tev tā ir pēcdzemdību sepresija, hormonālās svārstības?

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 08 Nov 2012, 12:46

Mīļā Pusnakts!
Tu mani aizkustini, goda vārds. Es to saku nopietni un tā no sirds. Tagad tikai ieraudzīju, ka pirmajā komentārā raksti "jau vairākas dienas domāju par Tevi". Tas man likās kaut kas tāds! Ka pilnīgi svešs cilvēks ir tomēr domājis par mani, tāpēc vien, ka esmu uzrakstījusi, kādas man ir grūtības. Paldies Tev!
Par pārējo. Nu ja, es pati pagriezu to sarunu uz vīriešiem. Vai drīkstu to tagad "aizgriezt" no viņiem prom? Man negribas to apspriest tādā griezumā. Esmu jau pietiekami pieredzējusi, lai secinājumus izdarītu pati. Lai saprastu, kāpēc nāca dzejolis, ir jāzina, kas notika tajā vakarā un par ko mēs runājām, un ka bija noruna, ka es aizbraukšu mājās un atradīšu viņam dzejoli. Bet sīkāk es tiešām skaidrot negribu.
Un dzīvotāja es būšu noteikti :D To Tu pareizi nokonstatēji. Tas ir pārsteidoši, cik lielu palīdzību es saņēmu šeit, pie tam tik dažādu!
Saki, vai Tev bērni ir? Man šķiet, ka nav. Es varu Tev atklāt, ka pēcdzemdību depresija nepiemeklē divus gadus pēc bērna piedzimšanas. Un jā, sekss mazu bērnu māmiņām noteikti ir, ja dzīvo kopā ar bērna tēti vai ja vispār dzīvo kopā. Ja kopā nedzīvo un ja bērns nav no tā vīrieša, ar kuru esi kopā, zini, viss ir daudz sarežģītāk. Ai, bet to man arī īsti negribas apspriest. Lūdzu, neņem ļaunā!
Ir lietas, ar kurām galā pati netieku, tās rakstu te forumā. Un ir lietas, ar kurām galā tieku ļoti labi, par tām forumā man runāt negribas.
Bet vienalga - pusnakts, Tu esi lieliska! :D

pusnakts
Atbildes: 39
Pievienojies: 02 Nov 2012, 13:49

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt pusnakts » 08 Nov 2012, 13:12

Midnight rose.
Es domāju ne tikai par Tevi, bet precīzāk vēl būtu teikt - par vienu citu sievieti, kuru pirms pāris mēnešiem iepazinu. Story ļoti līdzīgi, tikai viņai nav bērna un nebūs, bet toties ir viss pārējais uz šīs pasaules. Kas liek tādām sievietēm kā jūs , būt tik nelaimīgām? Tad arī padomāju par sevi...
Un Tu kļūdies, man ir bērni un mīļotais, vienīgais vīrs.
Toties man grūti iztēloties vientuļas sievietes sāpes, bet cenšos. Kāpēc man izlikties, ka zinu, kā ir vienai audzināt bērnu, ja es to nezinu. Es tikai varu iztēloties. Bet par vīriešu un sieviešu attiecībām parunāt varu. Arī līdz zināmai robežai.
Arī 2 gadīga mazuļa mammai var būt pēcdzemdību depresija, ja tā laicīgi netika ārstēta. Kas te neloģisks? Vai es zinu, ko Tu darīji šos 2 gadus? Es tikai minu.
Tev viss ir! Pat potenciāls vīrietis, kurš iespējams apdomāsies. Ja redzamu iemeslu nav, tad šāvu uz pēdējo variantu pēcdzemdību depresiju. Ja Tu uzskati, ka Tev tās nav, lai tā arī būtu.

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 08 Nov 2012, 13:25

Mīļā Pusnakts,
ja es zinātu, kas tādām sievietēm kā es liek būt nelaimīgām... Tad es noteikti tāda nebūtu. Man tikai šķiet, ka tur tie cēloņi un sekas ir drusku citā secībā. Nevis sievietes, kurām viss ir, ir nelaimīgas, bet gan nelaimīgās sievietes panāk to, lai viņām viss ir. Jo nav jau īsti cita ar ko nodarboties. Tad nu taisi karjeru un pelni naudu. Kur tad citur lai to laiku liek?
Man toties ir liels prieks lasīt, ka šajā forumā piedalās sieviete, kam ir bērni un vīrs, kā arī labas savstarpējas attiecības (tas, ko Tu raksti noderēs ne tikai man, bet arī Magonei). Noteikti vajag, lai tādi stabili cilvēki komentē nestabilos ;)
Pēcdzemdību depresijas speciāliste neesmu. Bērns man ir tikai viens un nekādas pēcdzemdību depresijas man nebija. Tieši otrādi - apmēram 6 mēnešus pēc bērna piedzimšanas es staigāju tādā laimes mākonī, ka to vispār nevar aprakstīt.
Un te nu mēs atkal atgriežamies pie depresijas. Man šķiet, ka es tāda vienkārši jau piedzimu. Ar lielu noslieci uz drūmām domām, nomāktību. Vēl pirms sākās epopeja ar vīriešiem, vēl bērnībā. Jau tad es biju neglābjama pesimiste. Ar gadiem tas tikai pastiprinās. Es arvien vairāk sliecos domāt, ka tā ir slimība un ka attiecīgi arī pret to jāizturas.
Bet forši, ka Tev ir 2 bērni. Noteikti vajag vēl trešo! Es, piemēram, gribēju 4. Bet nu, ņemot vērā manus cienījamos gadus un to, ka rīt jau vēl nedzemdēšu, diez vai man izdosies šīs ilgas piepildīt...

pusnakts
Atbildes: 39
Pievienojies: 02 Nov 2012, 13:49

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt pusnakts » 08 Nov 2012, 13:42

Midnight rose.
Ak, vai, es pati neesmu nekāda stabilā. :D Un komentēju tos, kas tāpat kā es nespēj kaut kādu iemeslu pēc būt īsti laimīgi šai pasaulē. Komentēju tādēļ, ka man ieteica padomāt par citiem, drusku atiet no savām problēmām. Nu, tad daru, ko varu :D
3. bērnu negribu/nevaru. Man knapi pietiek spēka tikt galā ar šiem 2 bērniem. Kā saka, aug bērni, aug arī viņu problēmas. Par laimi, man ir labs vīrs, kopā jau kaut kā atrisinām problēmas.
Es par to secību. Īsti nepiekritīšu. Arī laimīgās sasniedz visu, ne tāpēc, ka nelaimīgas, bet grib dzīvot piepildītu dzīvi. Man pulveris beidzās, lai dzīvotu šo piepildīto dzīvi. Tikai es negribu izmantot vīru, bērnus kā spieķus, uz kuriem atbalstīties. Es gribu tikt galā PATI. Tā tik vēl trūka, ka viņi maksās par to, ka pārvērtēju savus spēkus. Esmu psihoterapeita meklējumos. Vot, lai viņš palīdz tikt skaidrībā, kāpēc nespēju tikt atpakaļ uz distances. Kas notiek?

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 08 Nov 2012, 14:30

Pusnakts es esmu psihoterapeits , varu paliidzeet ,tik neredzu iemeslus ,probleemas tevii Tu esi varen stipra ,savukaart midnight rosei vajag filosofa konsultaaciju vina dziivo beernu pasaulee ,zeel ka taa dziivo vairums arii viirieshu .

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 08 Nov 2012, 14:59

Pusnakts, Tu neesi stabila? Nu gan Tu mani pārsteidzi.
Tas tomēr ir tik interesanti dalīties šajā forumā. Uzzinu daudz jauna. Par sevi varu teikt, ka es noteikti nedragātu uz baigiem profesionālajiem sasniegumiem, ja man būtu ģimene. Man patīk mans darbs, bet tā nav manas dzīves prioritāte. Es varētu arī būt laimīga kā mājsaimniece. Pašreizējā ekonomiskā situācija ir tomēr tāda, ka vīrietis viens ģimenes apgādnieka smagumu iznest nevar, tad nu es varu arī strādāt vīrietim par prieku un atbalstu, bet man pašai...
Interesanti Tu saki - izbeidzās pulveris dzīvot to piepildīto dzīvi. Man prātā nebūtu nācis, ka arī tā var būt.
Interesanti - vīru un bērnus Tu kā spieķus izmantot negribi, bet psihoterapeitu gan? Tad jau Tu nevari tik galā pati. Grozies kā gribi.
Man šķiet, ka mēs pasaulē esam vairāk vai mazāk savā starpā saistīti un nevaram dzīvot pilnīgi autonomi. Diez vai ir iespējams tāds stāvoklis, kad būsi ar visu tikusi galā pati, kā saki, un tāda pilnīga un neievainojama tad arī nāksi pie sava vīra un bērniem.
Mēs esam ierobežoti cilvēki, mēs visu laiku nesam viens otra problēmas (šis forums ir viens no veidiem). Un laulībā it īpaši Tu nes vīra ievainojumus, viņš nes Tavējos, un caur šo savstarpējo nešanu un paciešanu arī notiek iekšējā izaugsme. Tā man liekas.
Drīkst jautāt - cik Tev gadu?

pusnakts
Atbildes: 39
Pievienojies: 02 Nov 2012, 13:49

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt pusnakts » 08 Nov 2012, 15:24

Midnight rose.
Tu esi bijusi kādreiz uz psihoterapiju? Es esmu bijusi, Pirms 10 gadiem. Tas ir darbs ar sevi. PATS un PATS strādā ar sevi, psihoterapeits tikai vada, palīdz.
Pirms 2 gadiem man arī likās, forši, man apkārt mīloši cilvēki, cīnīsimies kopā. Bet tas ir pietiekams laiks, lai ieraudzītu, kas lācītim ir vēderā. Tā tomēr ir mana cīņa. Nav godīgi pret tuviniekiem un sist viņus krustā tikai tāpēc, ka man bija "pārdegšanas sindroms". Es te neizklāstīšu visu pieredzi, bet zinu, kāpēc es tagad runāju tā. Ir vajadzīga tuvinieku mīlestība, protams. Tomēr man pašai ir jāmeklē ceļš, kā atkal nonākt ierindā.
Man bija saruna ar vienu speciālisti un es viņai piekrītu. Mēs ceļamies, ēdam, rūpējamies par tuviniekiem sevis dēļ. Tātad ne bērns, ne vīrs nebūs iemesls, kāpēc es šodien ķemmēšu matus. Es to darīšu sevis dēļ. Lūk, kāpēc man šodien negribas ķemmēt matus sevis dēļ, ir jāmeklē iemesli sevī. Vīra dēļ, bērnu dēļ - tie ir tikai skaļi lozungi, aiz kā paslēpties.

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 08 Nov 2012, 15:30

opaa pusnakts sho tev psiho ter. teica deel seviim daram citiem labu :lol: tad jau esmu zirgaa varenlielaa sho biju pats sapratis un kur veel paareejo nugan ir skaidrs tas pasauluzbuuvs vins tac ir tiik vnk un truls ehh beerni jums veel augt iilgi looti ilgi es tinos prom ;)

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 08 Nov 2012, 15:32

Midnight rose bet kur te knopiite ,lai pashizdzeestos nu pasaki luudzu ;)

pusnakts
Atbildes: 39
Pievienojies: 02 Nov 2012, 13:49

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt pusnakts » 08 Nov 2012, 15:33

laidzivo2
Tu esi psihoterapeits - amatieris? :) sam sebe psiholog!
Man ir ass prāts, bet vai tas liecina par manu spēku? Nezinu.
Tur es Tev piekrītu, ka man grūti pamanīt iemeslus, kāpēc es esmu tur, kur esmu. Psihoterapeitam grūti klātos un man arī. Nevar jau izrakt to, kā nav. Ir, protams, mazas atkāpītes. Vilšanās terapijās, veiksmīgam izdziedēšanās brīnumam. Varētu strādāt ar to, bet jūtu, ka pati jau tieku galā.

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 08 Nov 2012, 15:41

pusnakts ,terapeitus shaada profila neiedala amatieros un varenajos leciigajos ,tadel ka sajaa jomaa ,kura saistiita ar cilveeka izdziivosanu ,vissvariigaako cilveekam var taa to saukt ir jaabuut baigam intelektam un baigam pasprastumam savos uzskatos jo vnk uzkatiisi pasauli jo veesaak uztversi atkariibas jo labaaks paliigs buusi sev un apkaarteejiem ,jaa mees daraam citiem labu ,lai pashiem ,kluutu labaak ,tas ir vnk paskaidrot -tev patiik blakus gaudojosh lidzcilveeks vai vnk cilveeks nee tac nure ? ;)

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 08 Nov 2012, 15:52

Kas tad dziivee sajaa mums pietruukst mashiina ? ;) vienam velas ,citam braucamaa arii matu griezamaa tomeer patiesais trukums mums ir zinaashanas par sevi kaa esam uzbuuveeti kadel nespeejam pashi vadiit sevi ar vieglu veesu galvu ,kadel stostaamies kas ta mums te traucee dariit bez bremzeeshanaas ko ?

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 08 Nov 2012, 16:00

Pusnakts,
es esmu bijusi pie psihoterapeita, kad taisījos pilnīgi un galīgi šķirties. Man gribējās zināt, vai tiešām esmu izdarījusi visu, vai tiešām ir beigas. Bet no psihoterapeita liela labuma nebija. Es pat nevarēju stāstīt, ko vēlējos. Tā vietā, lai runātu par vīru, man bija jārunā par tēvu un bērnību. Man apnika. Nekāda darba ar sevi. Man šķita, ka man uzbāž rāmi, ka man jāpieķeras ar vienu roku pie Freida un ar otru pie Junga, un tā kā es nebiju ar mieru to darīt, jo abi šie psihoanalīzes pamatlicēji man tomēr nav tik milzīgas autoritātes, lai pakārtotu viņiem savu dzīvi, tad nekas tur nesanāca. Bez tam, man bija sajūta (protams, psihoterapeits apgalvoja, ka tās ir manas sajūtas, ka viņš pret mani tā neizturas), ka šis speciālists mani centās pazemot un pasmieties, kāda es neveiksminiece, bet viņam - viss dzīvē tik labi izdevies. Viss beidzās ar to, ka pēc 5 konsultācijām man šķita, ka tādas kā es izdarīs pakalpojumu cilvēcei, ja pakārsies. Tad arī vairāk negāju. Sapratu, ka tāda terapija man neder.
Man nav bijis izdegšanas sindroma. Es varu tikai minēt, kā tas ir.

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 08 Nov 2012, 16:08

Visnepatikamakais ir atdziit ka esam sakauti pat neuzsaakot ciinu ,tas ir mees domaajam nu tiiliin es iemaaciishos ,uztrenneshos ,sapelniishu ,papriecaashos nu tik es visiem paraadiishu .Ne tac nekad nevienam karalim taa nau bijis ,ka vins ir juties vareni labi ,ilgi vai loti ilgi vai muuziigi un arii ilgi ;) Ir jaatziist ka esam niikuli un jaadziivo klusi ja negribi dabuut klaat no varenajiem dieviem braazienu par izcelshanos no paareejiem cilveekiem visi esam sajaa burviigajaa zemiitee un gandriiz visiem ir labi laikam ;) vajag pieluugt ,vajag klaniities ,vajag upureet tas ir pareizi tam ir jeega dziivee klausiit dieviem bez iebildumiem ,laikam ja ? A kaa tad ar taam netaisniibaam kuras redzam nu kaa tas tacu ir dievu neizdibinaamie darbi laikam ;)

pusnakts
Atbildes: 39
Pievienojies: 02 Nov 2012, 13:49

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt pusnakts » 08 Nov 2012, 16:25

Midnight rose.
Jā, Tev bija negatīva pieredze ar psihoterapeitu. Man bija ļoti laba 2 gadu terapija.
Bet šitais man arī tracina: nav mātes...tātad partnerī meklē tikai māti. Ja tēva nav, tas pats.
Man bija toreiz citas problēmas, man bija trauksme un baiļu lēkmes. Meklējām cēloņus. Atradām.

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 08 Nov 2012, 16:26

M.rose kapeec tu gribeetu pakaarties tas ir vieglaakais veids ? man gan liekaas gruutaakais ,tas taa tik jautaajums vnk ? ;) un veel ja to izdariitu citiem nekaadu pakalpojumu neizdariitu tik sev veel apdomaa vai tas tev ir labs variants kaa nejusties slikti mees visi juutamies slikti ,te taa jaabuut saproti ?

laidzivo2
Atbildes: 21
Pievienojies: 03 Nov 2012, 23:21

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt laidzivo2 » 08 Nov 2012, 16:34

pusnakts ,man ir loti veiksmiiga pashterapija jau 20 gadus ,galvenaa doma ir jaanoker tev pashai vina tevii malas pa galvu tu tikai nevari vinu nokert ja paseedesi viena padomaasi par lietaam kuras tevi nomaac var to nokert man izdevaas varbuut nedaudziem tas izdodaas ,kaut gan es nokeeru savu mieru diezgan viegli varbuut liktenis mmm?

Midnight rose
Atbildes: 50
Pievienojies: 05 Nov 2012, 10:50

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt Midnight rose » 08 Nov 2012, 16:52

Pusnakts, man nekad nav bijušas nekādas baiļu lēkmes vai tamlīdzīgi. Faktiski tādu lielu problēmu, par kuru domātu dienām un naktīm man nav, ja neskaita cilvēkus, kuru dzimums latviski sākas ar burtu V. Bet tās vidēji lielās un sīkās problēmiņas jau var atrisināt pats.
Nu, es to psihoterapeitu baigi noliku. Īstenībā jau nav ne vainas padomāt par to, ka nebija tēva un ko tas ar mani izdarījis. Vienu konsultāciju es tam būtu ar mieru veltīt. Bet ne jau nu malt visu laiku, ka tēva nebija un tas tagad ir kā tāds nāves spriedums. "Nu un kas, ka nebija tēva?", es viņam sacīju, "es ar to esmu tikusi galā, pati sev esmu tēvs". Nē, nē, ko jūs, tā viņš man, jums tā tikai liekas, jūs esat atnākusi manī tēvu meklēt utt. (jā?! Un tāpēc ka meklēju tēvu, tagad samīlējos kā bez galvas vīrietī, kas par mani 7 gadus jaunāks???) Un tā mēs to tēvu tur malām un malām, līdz man šķita, ka no manis jau nekad nekas nebūs, jo man nav bijis tēva.
Ai, stulbums! Bet rīt iešu uz konstultāciju pie viena cita terapeita. Draudzene pierunāja. Nu es eju tā, gribot tikai pa pusei. Pa otrai pusei tāpēc, lai draudzenei pateiktu, ka biju.
Zini, pusnakts, ar Tevi runājot labi ir tas, ka es apzinos, cik daudz dažādu problēmu man nav. Saproti, nav tā, ka es priecājos par Tavām problēmām. Galīgi nē. Bet, kad es lasu, kas Tevi nomoka un secinu, ka nē, tas man nemaz nav aktuāli, tad man tomēr rodas prieks, ka VISAS pasaules problēmas man tomēr nav. Un kaut kā vielgāk paliek. Ka neesmu bezcerīgs variants. Ka ir lietas, ar ko esmu tikusi galā ļoti labi.

pusnakts
Atbildes: 39
Pievienojies: 02 Nov 2012, 13:49

Re: kad pietrūkst būtiskākais dzīvē

Atbildēt pusnakts » 08 Nov 2012, 17:05

Midnight rose.
Sasmējos par psihoterapeitu, kas Tev teica, ka Tu meklējot tēvu viņā. :D
Tev jau vēl trakāk. Vēsture atkārtojas, arī Tavam bērnam tā īsti nav tēva.


Atgriezties uz



Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 0 viesi