Mīlestība, kas pāraugusi apsēstībā

Kamolītis
Atbildes: 1
Pievienojies: 10 Jūl 2017, 10:36

Mīlestība, kas pāraugusi apsēstībā

Atbildēt Kamolītis » 11 Jūl 2017, 08:29

Īsti nezinu, ar ko lai sāk savu stāstu, bet jūtu, ka nu ir pienācis pēdējais laiks ar kādu par to runāt...
Mana dzīve šobrīd (jau aptuveni gadu) līdzinās ellei, kurā noteikumus diktē vīrs. Es katru dienu raudu, esmu izmisumā. Viņš mani emocionāli pazemo un iznīcina. Fiziskas vardarbības nav - vienīgi turēšana ar varu, lai netieku ārā no mājas...
Atkāpei nedaudz par sevi - vienmēr esmu bijusi aktīva, dzīvespriecīga, izpalīdzīga, paziņas mani raksturotu kā neizsīkstoši pozitīvas enerģijas avotu. Bet šobrīd tas viss ir tikai acu apmāns - skaista fasāde, bet neviens nezina, kas patiesībā darās man dvēselē. Godīgi sakot, mans lepnums neļauj stāstīt, cik patiesībā viss ir slikti, jo negribu, lai mani žēlo.
Šobrīd esmu aizgājusi prom no viena algotā darba, kam par iemeslu arī daļēji var minēt mana vīra rīcību nepamatotas greizsirdības un maniakālas kontroles ietekmē. Atliek otrs darbs, kurā lielākoties varu darboties no mājām, kaut arī manā ikdienā ir tikšanās ar cilvēkiem un pasākumu apmeklēšana. Bet vīru tas tracina...man šķiet, ka viņam skauž. Viņu atkal un atkal apņem mežonīgas greizsirdības lēkmes. Reizēm, kad varu ņemt viņu līdzi, es to daru. Jo tā man ir vieglāk - piekrist viņa klātbūtnei, nekā dabūt pār savu galvu kārtējo skandālu ar samazgu devu. Problēma ir tajā, ka šobrīd viņš cenšas diktēt, kur es drīkstu iet, kur nedrīkstu, ar ko es drīkstu tikties, bet ar ko nē. Pamatojums ir vienkāršs - mums ir jāattīsta savs uzņēmums. Taču mūsu redzējumi par attīstīšanas stratēģiju nesaskan, viedokļu sadursme noved pie tā, ka nekas nenotiek - pārtiekam no gadījuma darbiem un manas algas. Viņš vaino it visā mani - sabruka iepriekšējais bizness, zaudējām māju, viņš nokļuva psihiatriskajā slimnīcā (diagnoze šizofrēnija, bet viņš atsakās to pieņemt), parādu ir pāri galvai utt. - es esmu tā ļaunā, es esmu pie visa vainīga. Jautāsiet, kādā veidā? Viņa vārdiem sakot - es esmu vainīga, jo aizgāju strādāt algotu darbu, neatbalstīju viņa vīziju. Tā kā esmu reāli domājošs cilvēks, tad, uzsākot uzņēmējdarbību, es gribu salikt pa plauktiņiem visas lietas - lai būtu skaidra rīcības stratēģija. Un tad te arī sākas mūsu domstarpības - viņš negrib stratēģiju, viņš grib bliezt uz priekšu - kā saka "gāzi grīdā", jo viņam šķiet, ka tad tik kritīs no gaisa lielie miljoni. Es aizgāju strādāt divos darbos, lai samaksātu ikdienas rēķinus, lai būtu nauda pārtikai, lai varētu pamazām parādus atdot, bet viņš to negrib saprast. Tagad ir palicis viens darbs, no kura knapi pietiek naudas galu savilkšanai. Piedāvāju katram strādāt atsevišķi - lai virza savu vīziju, bet es savu - nē, arī tas neder. Nekas neder, es esmu slikta, es esmu ļauna, es esmu ragana, kuras dēļ viņam ir sabojāta dzīve. Pēc tādiem vārdiem, kurus man nākas uzklausīt katru dienu, vairākas reizes dienā, es novilku laulību gredzenu un teicu, lai iet pārdot lombardā un sniedz šķiršanos, jo tā turpmāk vairs nevar. Viņš to nedara, jo viņam nav kur iet, nav arī radis pats kaut ko darīt - visus šos 14 gadus es esmu rūpējusies par visu no A-Z.
Vakar, pēc kārtējā skandāla, gribēju tikt ārā - paelpot svaigu gaisu, izvēdināt galvu vienatnē, bet viņš mani turēja, nelaida ārā. Piedraudēju, ka nodarīšu sev kaut ko, ja nelaidīs mani prom. Beigās pat teicu, ka iešu uz slimnīcu, ka man vajag aprunāties ar kādu speciālistu, jo mans emocionālais stāvoklis vairs nav stabils, es nemitīgi raudu un izmisīgi cenšos saskatīt dzīves krāsas, taču viņš rūpīgi pārvelk visam pāri ar melnās krāsas otu. Nelaida, turēja. Es nedrīkstu iet ārā viena, pat uz veikalu ne. Viņam visur un vienmēr jābūt klāt. Kad ejam pastaigāties kopā, bieži vien viņš atrod kādu tēmu, par ko atkal pakasīties - publiski, uz ielas, viņam pat nav kauns no apkārtējiem. Man ir ieslēdzies paranojas režīms - ja iesim kopā, būs skandāls, tāpēc negribu iet kopā. Gribu vienatnē pabūt... Sagaidīju, kad viņš aizskrien (tiešā vārda nozīmē - viņš skrēja, lai tikai neatstātu mani vienu uz pārāk ilgu laiku) uz veikalu, un aizmuku - paņēmu grāmatu un devos uz pludmali palasīt, atbrīvot prātu, atpūsties no viņa klātbūtnes. Telefonu atstāju mājās, jo zināju, ka viņš neliks mani mierā. Tā kā viņš ir saistīts ar IT jomu, man ir aizdomas, ka gan manā telefonā, gan datorā ir uzstādīta kāda izsekošanas programma. Pierādījumu man nav, uz to vien norāda daži atgadījumi nesenajā mūsu attiecību vēsturē. Atgriezos pēc stundas/pusotras mājās. Izrādījās, ka viņš pa šo laiku ir sacēlis kājās policiju - mani meklē. Atbrauca policists uzklausīt manus paskaidrojumus. Arī policists centās ieskaidrot manam vīram, ka viņam nav tiesību aizliegt man vienai iziet no mājas. Pēc sarunas viņš man piedāvāja vīru nošķirt - aizliedzot tuvoties man kādu mēnesi. Es uz to neparakstījos, jo neesmu jau bezsirdīga maita - kur gan viņš dosies, ne viņam cita mājokļa, ne viņam draugu, ne viņam naudas. Bet tiklīdz policists bija prom, es atkal dabūju samazgas uz galvas, ka gan jau es esmu gulējusi ar to policistu, man te visi esot "savējie". Tā nu mēdz dzīvojam - vīram visi apkārtējie ir ienaidnieki, ciešu es, jo es esmu visa ļaunuma sakne :(
Es negribu dzīvi ar "vīrieti-sīpolu", kas man nemitīgi liek raudāt un justies kā mēslam, izsakot aizskarošas un pazemojošas lietas... Jūtos kā stūrī iedzīts dzīvnieks. Man nepatīk tas, kā šobrīd jūtos. Man nepatīk, ka nākas melot draudzenēm, kāpēc nevaru ar viņām doties iedzert kafiju. Man nepatīk, ka skandālu laikā, kad pār manu galvu līst rupjības un nepamatoti apvainojumi, atbildot arī palieku rupja - kliedzu, mēdzu viņu iepļaukāt. Lieliski saprotu, ka tā jau ir gālējā robeža. Es nekad neesmu bijusi balta un pūkaina, bet nu arī vulgāra tirgus bābene ne. Man riebjās tas, par ko viņš mani ir pārvērtis...
Ģimene saka, ka jāpamet neatskatoties. Vīrs pārmet, ka es nemākot salīmēt attiecības un nomierināt viņu. Kur tajā visā esmu es? Es tikai saprotu to, ka man ir pārāk mīksta sirds, nevaru pārvilkt treknu svītru mūsu dzīvei, man rūp, kas ar viņu notiks, jo lieliski saprotu, ka viņš ir slims. Tikai viņš pats nesaprot to... Rūpes par otru cilvēku ir laba lieta, bet, ja tās noved pie pašiznīcināšanās, tas nav veselīgi. Vai ir pareizi ziedot savu veselību un mieru otra cilvēka glābšanai?

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 146
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Mīlestība, kas pāraugusi apsēstībā

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. » 11 Jūl 2017, 10:11

Paldies par Jūsu drosmi uzrakstīt par to, ko pēdējā laikā esat piedzīvojusi un kā jūtaties. Pēc Jūsu rakstītā noprotu, ka tiekat kontrolēta, ierobežota, kritizēta un vainota. Jūs rakstāt, ka Jūsu vīram ir diagnosticēta šizofrēnija, Jūs vēlētos viņu atbalstīt, tomēr izjūtat šaubas, vai ir vērt ziedot savu veselību otra cilvēka glābšanai. Pēc Jūsu rakstītā noprotu, ka Jūs izjūtat daudz spēcīgas emocijas, kā izmisumu, dusmas, kaunu - par notiekošo kādam stāstīt, u.c., taču Jums ir nepieciešams atbalsts.
Aicinu Jūs zvanīt uz "Skalbju" krīze tālruni, t. 67222922 (LMT) vai 27722292 (Bite).

Skalbju konsultants.

Lietotāja avatars
Jānis
Atbildes: 3
Pievienojies: 08 Sep 2017, 10:01

Re: Mīlestība, kas pāraugusi apsēstībā

Atbildēt Jānis » 08 Sep 2017, 10:45

Nezinu, kāds stāvoklis ir pēc pagājušiem diviem mēnešiem. Bet es daļēji piekristu ģimenei – ka jāpamet, bet varbūt ne gluži neatskatoties. Jūs gribat vīram palīdzēt, bet neizklausās, ka jūsu kopdzīve viņam palīdzētu. Tāpēc būtu jāmēģina atrast veids, kā viņam palīdzēt, bet ne dzīvojot kopā kā vīram ar sievu. Jo, sabojājot dzīvi sev, jūs arī citiem palīdzēt nevarēsiet.

Cilvēki ir dažādi, un ir tādi, kuri kopā dzīvot vienkārši nespēj. Varbūt sākumā izskatās, ka sader, bet ar laiku izrādās citādāk. Šeit var palasīt par dažādiem cilvēku attiecību tipiem: http://www.cilvekutipi.lv/starptipu-attiecibas/


Atgriezties uz



Kas ir Pieslēdzies

Lietotāji, kuri atrodas šajā forumā: Nav reģistrētu lietotāju un 1 viesis