? Dzīvot (būt) negribas nemaz, vienīgie sarkanie diedziņi, kas tur pie šejienes, ir meitas. Un, esiet tik mīļi, izlaidiet to vietu "bērnu dēļ jādzīvo, paskaties viņu zilajās acīs un apzinies mīlestības". Es to visu ļoti labi zinu, saprotu, jūtu. Bet tas nemazina vēlmi beigties. Turklāt ļoti labi saprotu, kāpēc depresijas salauztas mammas izvēlas aiziet, bērnus ņemot līdzi. Nē, nē, mieru, savējās nekur neņemšu. Vienkārši esmu par to daudz domājusi. Esmu par to arī stāstījusi psihiatram, psihologam. Depresiju esmu ārstējusi vairākkārt, jau sen, pēdējā epizode (ārstēta) - tumsiņi un gaismiņi, bet faktiski vienkārši nebeidzīga epizode - ir jau kopš vismaz 2016. gada. Tātad - es nezinu, ko vēl man darīt, lai tiktu atpakaļ dzīvē (dzīve - kas tas ir?), ja pat, teiksim, visnotaļ sekošana visur publicētajam ieteikumam ātri vērsties pie dr, ja paķer suicidālas domas, nekā nav devusi. "Ā, ahā," un vēl kādas zāles. Okei, vajag psihoterapeitu. Kad varēju to atļauties, esmu arī izmantojusi. Tagad tas ir naudas dēļ neiespējami. "Ahā, nu jā, nu neapmaksā šo mums valsts, slikti..." Un punkts. Esmu izmantojusi savas pilsētas klīnikas dienas stacionāra izstrādājumā iespējamo bezmaksas psihologu, kādu laiku turpināju pie viņas strādāt arī (plūstoši izrietošajā) privātpraksē. Nauda beidzās. Arī tāpēc, ka darbs beidzās, nespēju vairs to veikt. Nu un kāds vēl ieteikums, izņemot ātri steigt pie ārsta, ja negribu dzīvot, bet bērnu dēļ man tas jāturpina?... (Raudu).
Man ir 44 gadi. Pirms vairāk nekā gada izdegšanas, smagas depresijas un trauksmes dēļ aizgāju no darba (intelektuāla). Apzinīgi ārstējos. Darbu pirms 3 mēnešiem atradu (nekvalificētu, vienkāršu un diezgan smagu ar bosingotāju priekšnieces amatā), pirms mēneša sabruku, tagad slimības lapa. Atgriezties negribu un nevaru.
Slimas jūtas man ir kopš vien sevi atceros. Esmu tas visnotaļ jūtīgais tips, bezādaine. Un tādas ir arī manas meitas, viena ar vēlmi nebūt - ārsts zina arī to, viņš visas trīs mūs zina. Patlaban vecākā meita (16), sagraizījusi rokas no augšas līdz apakšai, ārstē depresiju pie psihiatra un izmanto pēdējās valsts apmaksātā psihologa reizes. Jaunākā (14) šovasar emocionālas traumas dēļ nonāca visnotaļ smagā, depersonalizētā stāvoklī. Vīrs, viņš arī tētis, savas emocionālās traumas un depresijas epizodes vienkārši nav ārstējis, bet arī viņš ir, nu, teiksim, trauslais tips. Visticamāk, arī viņu pie dzīves turam tikai mēs.
Tādi, lūk, mani mazie dzīves prieciņi. Diez vai vairs ticu uz atbildēm un palīdzību. Bet kaut kas taču jādara ir?! (Atkal raudu).
Paldies par uzklausīšanu.