Man bail, ka es vairs netieku galā ar sevi.

Non
Atbildes: 1
Pievienojies: 20 Feb 2018, 01:17

Man bail, ka es vairs netieku galā ar sevi.

Atbildēt Non »

Gads sākās jauki. Likās, ka esmu atradusi foršu cilvēku, beidzot vismaz kaut kas privāti aiziet uz augšu. Pagāja mēnesis. Laimes sajūta palika mazliet blāvāka. Pagāja vēl divas nedēļas, pirmais lielais strīds - es esmu mele, krāpniece, m*auka, jo neesmu izstāstījusi visu savu pagātni un neesmu pateikusi visus,ar ko kādreiz dzīvē kas ir bijis fiziski vai mentāli. Labi, likās, ka sapratu savu kļūdu, lai gan līdz šim brīdim neesmu sapratusi,kam tas bija vispār vajadzīgs zināt. Pagāja vēl mēnesis, es uz haltūrām, lai dzīvokli samaksātu, viņš pa dzīvokli. Un pa kuru laiku viņš sāka dzīvot, es aizvien nesaprotu. Es palaidu garām to brīdi. Kašķi, strīdi, pārmetumi, manipulēšana, lai es justos vainīga. Bet tie labie brīži tik ļoti izskaloja smadzenes, ka viss sliktais likās to pāris labo dienu vērts. Tad viņš sāka dzert. Vairāk un vairāk. Pazaudējis maku, kaut kas mistiski noticis ar dzīvokli, kur pirms tam dzīvoja, darbā it kā nav jābūt, bet ko covid laikā var saprast. Ar draugiem tikties viena - nedrīkst, es esmu m*auka, kas droši vien guļ ar visiem, aizliegts. Pie draudzenēm iet? Ej. Tikai pasaki, kad būsi atpakaļ, kavēsi kaut mazliet, būs sekas. Nē, fiziskas viņas nekad nebija. Atbraukt pie vecākiem? Nu, pagastā tak ir vīrieši, ja neatbildēju uz ziņām laicīgi, skandāls nedēļas garumā. Visu viņš māk, visu viņš dara, es esmu nepateicīga, neizrādu, ko viņš man nozīmē. Maijā pasaku, ka nevaru atļauties dzīvokli, ja vien viņš nesāks ko domāt. Jā, dūdiņ, būs viss atrisināts. Pienāk jūnijs, dzīvoklis uzteikts. Darbā, redz, viņam nemaksā, jo katru reizi citi iemesli. Atbraucu dzīvot pie vecākiem, paldies viņiem. Draugi jau sen palikuši citā plānā, jo negribas vairs kašķus.

Pateicu, ka vairs tā nevaru. Es esmu vainīga. Es neko nemāku. Vecmeita, kas neko dzīvē nav sasniegusi, m*auka, kas guļ ar visiem, nemāku novērtēt īstu vīrieti, kas man blakus visu laiku. Tikai tad, kad viņš blakus, savu viedokli teikt vai mantas salikt pēc savām vēlmēm - nē, es pat grīdu nepareizi slauku.
Draudi, ka publicēs visu *patiesību* par mani. Uzrakstu policijai. Viņi neko nevar izdarīt, jo nekas jau nav noticis.

Bet nav jau arī, vai ne. Tas, ka vairāk kā divus mēnešus es nespēju sevi salikt kopā, jo uz katra stūra ir samiksētas emocijas par to, kas ir patiesība un kas ir meli, sāp, jo jūtas šķiet ka ir, lai gan realitātē netieku pāri tai toksiskajai pakāpei.

Kas notiek šodien. Publiski publicē, cik es esmu stulba. Kā es sarakstos ar citiem. Draud, ka kopā ar maniem draugiem publicēs lielo patiesību par mani.

Ironija. Mani netraucē tas, ka sociālajā vidē tagad viņš ir varonis. Mani traucē apziņa, ka es nespēju savest sevi kārtībā, lai saprastu,kas ir īsts, kas ir izdomāts. Un es burtiski nespēju savākties.

Post Reply