Ja nu es mēģinu līdz sirmam vecumam un man nesanāk?
Autors: 09 Sep 2016, 12:58
Sveiki, foruma lietotāji!
Es vēlējos padalīties ar savu stāstu, lai saprastu manu situāciju ar ātriem vilcieniem ir jāpārstāsta mans dzīvesstāsts. Manas problēmas jau sākās pirms es vēl biju dzimis. Dzimstot man bija ap kaklu aptinusies nabassaite. Es piedzinu zils, man bija nepieciešama atdzīvināšanas procedūra.(pēc mātes teiktā) Ārsti mātei teica, ka es būšu nervozāks nekā citi bērni. Es dzīvē esmu pamanījis, ka man vislabāk padodas strādāt vienatnē, nevis kopā ar kādu, jo apkārtējie cilvēki izraisa stresu. Es atrodaoties blakus ģimenes locekļiem, kuru viedoklis man rūp jūtos itkā paģībšu. Turpināsim manu dzīvesstāstu... pirmajā klasē skolotājai es ļoti nepatiku, viņa visur vainoja mani. Yas bija viens no iemesliem, kāpēc es slikti mācijos. Tā tas bija līdz ceturtajai klasei. Tad lietas mainijās. Pēdējajos trijis gados man nebija nevienas atzīmes, kura būtu zemāka par seši. Devītajā klasē es sev apsolīju, ka man nebūs nevienas zemākas atzīmes par seši, vidējā atzīme vismaz septiņi. Devīto klasi es beidzu ar vidējo 6.9 un noturēju visas atzīmes virs seši, bet uz atestāta ielika vienu piecinieku no iepriekšējā priekšmeta, kurš jau beudzās sen. Jautājums ir tāds kāda bija atšķirība staep to mani, kurš palika uz vasarasdarbiem, kuru gribēja izslēgt no skolas un starp mani, kurš devās labinieku ekskursijās? Vai tas varētu būt skolotājas radītais uztraukums? Vidusskolā es teiktu, ka paliku depresīvs. Es pārvācos uz citu pilsētu. Man vairs nebija draugu. Es mēģināju likt b kategrijas tiesības. Teoriju noliku, bet braukšana bija grūtākā daļa. Braucot ar instruktoru, kuru es pazīstu viss ir kārtībā, bet eksāmena laikā man ir sajūta, ka stress ir tik liels, ka es tūlīt paģībšu. Es saprastu, ja es nesaprastu teoriju, bet to es noliku ar pirmo reizi. Kopā braukšanā "izgāzos" piecas reizes, un tā vēl jo projām neesmu nokārtojis tiesības. Tagad es esmu pārtraucis mācīties braukt. Es dažreiz no rīta ceļos ar domu, ka es neesmu nolicis eksāmenu braukšanā. Ea dažreiz uztraucos tik traki, ka man uznāk vārgums un es palieku guļot gultā. Es vēl nepieminēju, ka man visu laiku dreb rokas. Trakākais šajā pasaulē ir tas, ka nav apsolīts, ka es tās tiesības nolikšu. Es viņas varētu likt līdz pensijas vecumam un nenolikt. Es arī pārsvarā domāju ļoti negatīvi. Ja man, kāds kaut ko sliltu pasaka, es par to domāju tik ilgi, līdz man uznāk vārgums. Māte man nedeva maudu augstskolai, jo viņa domā, ka es visur esmu izgāzies. Tagad es pelnu naudu augstskolai Anglijā. Mani no tā darba grib atlaist.(Viņš sagādā daudz stresa) Es pēc vienpadsmitās klases strādāju citā kompānijā(vasarā trīs mēnešus) tir viss bija kārtībā, jo tur nebija stresaina darba. Es zinu, ka daudzi teiks, ka visiem cilvēkiem ir stress, bet vai tik traks, ka liekas, ka paģībsi?
Es vēlējos padalīties ar savu stāstu, lai saprastu manu situāciju ar ātriem vilcieniem ir jāpārstāsta mans dzīvesstāsts. Manas problēmas jau sākās pirms es vēl biju dzimis. Dzimstot man bija ap kaklu aptinusies nabassaite. Es piedzinu zils, man bija nepieciešama atdzīvināšanas procedūra.(pēc mātes teiktā) Ārsti mātei teica, ka es būšu nervozāks nekā citi bērni. Es dzīvē esmu pamanījis, ka man vislabāk padodas strādāt vienatnē, nevis kopā ar kādu, jo apkārtējie cilvēki izraisa stresu. Es atrodaoties blakus ģimenes locekļiem, kuru viedoklis man rūp jūtos itkā paģībšu. Turpināsim manu dzīvesstāstu... pirmajā klasē skolotājai es ļoti nepatiku, viņa visur vainoja mani. Yas bija viens no iemesliem, kāpēc es slikti mācijos. Tā tas bija līdz ceturtajai klasei. Tad lietas mainijās. Pēdējajos trijis gados man nebija nevienas atzīmes, kura būtu zemāka par seši. Devītajā klasē es sev apsolīju, ka man nebūs nevienas zemākas atzīmes par seši, vidējā atzīme vismaz septiņi. Devīto klasi es beidzu ar vidējo 6.9 un noturēju visas atzīmes virs seši, bet uz atestāta ielika vienu piecinieku no iepriekšējā priekšmeta, kurš jau beudzās sen. Jautājums ir tāds kāda bija atšķirība staep to mani, kurš palika uz vasarasdarbiem, kuru gribēja izslēgt no skolas un starp mani, kurš devās labinieku ekskursijās? Vai tas varētu būt skolotājas radītais uztraukums? Vidusskolā es teiktu, ka paliku depresīvs. Es pārvācos uz citu pilsētu. Man vairs nebija draugu. Es mēģināju likt b kategrijas tiesības. Teoriju noliku, bet braukšana bija grūtākā daļa. Braucot ar instruktoru, kuru es pazīstu viss ir kārtībā, bet eksāmena laikā man ir sajūta, ka stress ir tik liels, ka es tūlīt paģībšu. Es saprastu, ja es nesaprastu teoriju, bet to es noliku ar pirmo reizi. Kopā braukšanā "izgāzos" piecas reizes, un tā vēl jo projām neesmu nokārtojis tiesības. Tagad es esmu pārtraucis mācīties braukt. Es dažreiz no rīta ceļos ar domu, ka es neesmu nolicis eksāmenu braukšanā. Ea dažreiz uztraucos tik traki, ka man uznāk vārgums un es palieku guļot gultā. Es vēl nepieminēju, ka man visu laiku dreb rokas. Trakākais šajā pasaulē ir tas, ka nav apsolīts, ka es tās tiesības nolikšu. Es viņas varētu likt līdz pensijas vecumam un nenolikt. Es arī pārsvarā domāju ļoti negatīvi. Ja man, kāds kaut ko sliltu pasaka, es par to domāju tik ilgi, līdz man uznāk vārgums. Māte man nedeva maudu augstskolai, jo viņa domā, ka es visur esmu izgāzies. Tagad es pelnu naudu augstskolai Anglijā. Mani no tā darba grib atlaist.(Viņš sagādā daudz stresa) Es pēc vienpadsmitās klases strādāju citā kompānijā(vasarā trīs mēnešus) tir viss bija kārtībā, jo tur nebija stresaina darba. Es zinu, ka daudzi teiks, ka visiem cilvēkiem ir stress, bet vai tik traks, ka liekas, ka paģībsi?
)) tai mirklī es gan nesmaidīju, bet savācos un centos vienkārši braukt..kā māku un vairāk piedomāt kā to izdarīt pareizāk. Un i nepagāja 12 nodarbības ka noliku C kategorijas eksāmenu uz teicami