Jūtos bezpalīdzīgs

mikrodizels
Atbildes: 3
Pievienojies: 19 Apr 2020, 14:32

Jūtos bezpalīdzīgs

Atbildēt mikrodizels »

Man ir 28.gadi. Es vienkārši vairs nevaru izturēt.
Man nav bijuši draugi jau gandrīz gadus 10, nekad nav bijusi draudzene, es pat nekad neesmu skūpstijis meiteni, kur nu vēl bijis uz veiksmīgu randiņu vai ko citu. Es žonglēju vairākas atkarības bez apstājas – datorspēles, alhohols, marihuāna, pornogrāfija, cigaretes. Līdzko es mēģinu tikt vaļā no vienas no šīm atkarībām, pārējās 4 tikai pastiprinās. Mēģinu nosviest divas, pārējās 3 ieiet pārslodzē. Visas atmest vienlaicīgi – vienkārši neiespējami.

Pirms visas šīs covid-19 karantīnas, man vismaz bija darbs, bet man vairs pat tā nav, tā bija vienīgā lieta, kas vismaz piedeva manai dzīvei kādu struktūru vai jēgu. Man vienkārši nav nekā ko darīt, un nav ne mazākās nojausmas ko es pat varētu darīt. Man vairs nekas neinteresē, es caurām dienām sēžu mājās blenžot krāsainā ekrānā, pārējo laiku pavadu guļot, dzerot, pīpējot vai masturbējot (vai visu vienlaicīgi). Es to daru, lai apslāpētu visas šīs emocionālās un psiholoģiskās sāpes, kuras jūtu. Es vienkārši vairs nevaru būt skaidrā prātā, ja esmu skaidrā, realitāte gluži vienkārši ir par smagu, burtiski noved mani līdz asarām. Visu laiku staigāju ar piemapušām acīm, vai nu dēļ apreibinošām vielām, vai dēļ raudāšanas.
Pieaudzis vīrietis, 28 gadi un raud tākā mazs zēns. Es jūtos tik sasodīti nožēlojami.

Agrāk, vienīgā lieta kas interesēja bija datorspēles, bet pat pret tām, viss ko izjūtu ir apātija. Apātija pret visu. No rītiem pieceļoties, gribās iet atpakaļ gulēt. Apetītes nav, es jūtu, kā mani muskuļi sāk atrofēties no nekustēšanās. Es skatos, kā visa pasaule kustās uz priekšu, kā apkartējie cilvēki staigā un pavada laiku kopā, kā viņi smaida, smejās un izbauda dzīvi. Es jūtos pārāk ieskābis un pesimistisks, lai baudītu dzīvi, pat ja kāds pastieptu roku un uzaicinātu uz kādu aktivitāti, es vienkārši visu sabojātu ar savu attieksmi un atstumtu šo cilvēku prom. Bet kapēc lai kāds to darītu? Es nemīlu un necienu pats sevi, kāpēc lai to darītu kāds cits?

Esmu provējis psihoterapijas pakalpojumus, kad man vēl bija kautkāda nauda. Provēju 3.5 mēnešus - nepalīdzēja, vienkārši izsviesta nauda miskastē. 40 eur par 45 minūtēm. Es nevaru atļauties ko tādu, it īpaši jau tagad. Pavērojot psihoterapijas pakalpojumus internetā, sapratu, ka 90% no psihoterapētiem šajā valstīt ir sievietes ap 40-50 gadiem, kuras nav spējīgas empatizēt ar manām problēmām. Kad es viņām stāstu, ka par spīti tam, ka esmu sociāls dzīvnieks, es nevaru socializēties, par spīti tam, ka esmu seksuāla būtne, es nekad mūžā neesmu varējis atrast partneri un apmierināt savas seksuālās vajadzības. Šīs psihoterapētes vienkārši var mani uzklausīt, bet mūsu dzīves ir pārāk atšķirīgas, lai viņas būtu spējīgas sevi ielikt manās kurpēs. Viņas nevar man palīdzēt. Es nejūtos kā cilvēks, es jūtos tākā kautkāds nožēlojams radījums, kuram visu laiku ir jātēlo “normāls” cilvēks, tikai lai iekļautos sabiedrībā un mani neiztumtu ārā. Man ir jātēlo, kamēr biju darbā, kamēr gāju uz tikšanos, jātēlo katru reizi kad izeju ārā no mājas, jo mans "īstais es" ir pārāk pesimistisks un skābs, lai es kādam patiktu. Tāda sajūta, ka mans prāts ir negativitātes okeans un manas domas ir kā haizivis, kas visu laiku rinķo ap mani. Nekur neredzu krastu, man nav neviena, kas pasviestu peldrinķi.

Nav tā, ka es vēlos vainot kādu citu pie savām problēmām, bet esmu fundamentāli vājš cilvēks, man nekad mūžā nav bijis jādara nekas grūts – tēvs vienmēr deva naudu, kad vajadzēja, mamma visu vienmēr izdarīja manā vietā. Es varēju vienkārši eksistēt, viss tika nokārtots manā vietā. Man nekad nav bijis jāstāv pretī izaicinājumiem, tāpēc man nav absolūti nekādas pieredzes tikt ar tādiem galā, man nav nekādas disciplīnas un esmu super-neirotisks. Es pirmo reizi savā mūžā strādāju darbā officiāli, kad man palika 25. gadi, pirms tam es sēdēju pie kompja un spēlēju datorspēles, 8 stundas dienā, katru dienu. Nesaprotu, kapēc viņi nevarēja mani “pamodināt” no šī murga un iedrošināt sākt kautko darīt ar savu dzīvi. Man ir riebums pret saviem ģimenes locekļiem par to, ka viņi man nepalīdzēja kļūt par vērtīgu cilvēku, kuram būtu kaut kas, ko piedāvāt pasaulei. Es ar viņiem vairs nerunāju un vēlos visu sākt no gala.

Ko pie velna man iesākt, ņemot vērā ka:
- Esmu palaidis garām savas dzīves labākos gadus un visu jaunību nolaidis toletes podā, man ir 28, visi mani vienaudži jau sen ir “izpriecājušies”, izbaudījuši visas tās lietas, kurām līdz manam vecumam man sen jau vajadzēja iziet cauri(piedalījušies visādās aktivitātes un pasākumos, uzasinot savas sociālās zināšanas, piedzīvojumos, kuri devuši dzīves pieredzi, attiecības, kuras devuši pamatus romantisko un platonisku attiecību veidošanas spējās, darbos, kas dod kaut ko, ko uzlikt uz sava CV utt.).
Viņi jau precās, viņiem sen jau ir bērni un viņi progresē savās karjerās. Mani vienaudži mani ir apdzinuši burtiski visos dzīves aspektos, lielāka daļa pusaudži, kuri ir 10 gadus jaunāki par mani, ir dzīvē sasnieguši vairāk kā es. Kapēc lai es turpinātu? Kāda jēga spēlēt spēli, kuru es nekad neuzvarēšu?
- Man nav nekādas intereses manā dzīvē un es nevaru atrast lietas kas man sagādā prieku. Kā es varu atrast savai dzīvei jēgu, ja es pat nezinu kas man patīk un ko es vēlos?
- Parasti, cilvēki iepazīstās ar jauniem draugiem CAUR eksistējošiem draugiem, ja tev ir burtiski 0 draugu, kā rezultātā, tev nav nekāda atspēriena punkta, kā lai es sociāli integrējos sabierdrībā, ņemot vērā, ka tīri sociāli runājot, esmu vientuļa sala? It īpaši manā vecumā?
- Ja es būtu sieviete, es pavisam noteikti netiktos ar tādu neveiksminieku, kā es. Kā lai es atrodu savas pirmās romantiskās attiecības, ņemot vērā, ka mana pašpārliecinātība un pašvērtējums ir mērāms negatīvos skaitļos? Man nav auto vai tiesības, man nav augstākās izglītības, man nav darba, man nav draugu, man ir neskaitāmas problēmas, kuras mani vienkārši apgāž augšpēdus.
- Es varētu šo sarakstu turpināt un turpināt...

Man nav nekādas cerības no šī pusmirušā foruma, bet es vienkārši nezinu, ko iesākt. Būtu diezgan amizanti saņemt atbildi, lai es piezvanu uz kādu no tiem talruņiem. Es piezvanītu, bet man ir beidzies kredīts (jup, cilvēki bez pieslēguma tiešām eksistē, kāda man jēga no tāda, ja man nav kam zvanīt vai uzrakstīt anyway), un pat ja nebūtu beidzies kredīts, kā viņi man palīdzētu?

Laikam vienīgais veids, kā tikt no šīs elles ārā ir ar paša spēkiem, bet neatkarīgi, cik daudz "motivācijas video" es skatos un klausos internetā, man vienkārši vairs neceļās roka... Liekas, ka mana dzīve ir slīkstošs kuģis, kurā strauji plūst iekšā ūdens un mēģinu to izglābt, tverot šo ūdeni ar mazu spainīti un lejot atpakaļ okeānā.

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 155
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Jūtos bezpalīdzīgs

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. »

Labdien!

Paldies par uzticēšanos. No lasītā saprotu, ka jūtaties bezizejā, jo vīrusa dēļ esat zadējis darbu.
Aprakstāt, ka esat mēģinājis tikt galā ar savām atkarībām vairākkārt. Diemžēl risinājumu ieteikt nevaram, bet Jūs droši varat mums zvanīt uz kādu no tālruņiem un Jūs tiksiet uzklausīts.

Ar cieņu
Krīzes tālrunis Skalbes
67222922 (LMT)
27722292 (Bite)

mikrodizels
Atbildes: 3
Pievienojies: 19 Apr 2020, 14:32

Re: Jūtos bezpalīdzīgs

Atbildēt mikrodizels »

Paldies par uzticēšanos. No lasītā saprotu, ka jūtaties bezizejā, jo vīrusa dēļ esat zadējis darbu.
Aprakstāt, ka esat mēģinājis tikt galā ar savām atkarībām vairākkārt.
Laikam švaki lasijāt, vai sapratāt. Nevaru teikt, ka jūsu atbilde mani izbrīna, neko noderīgu no jums nesdagaidīju. Varu derēt telefona saruna ar kādu no jūsu operātoriem būtu tikpat tukša un bezjēdzīga.
Esmu juties bezizejā jau vairākus gadus, darba zaudēšana acīmredzot nav ne tuvu mana lielākā problēma.
Smēķēšanu ir izdevies atmest ar Alan Carr's "easy way to quit smoking", es atmetu ap 2013 gadu, atsāku smēķēt pirms pusgada.
Zālīte fizisku atkarību neizraisa, bet tā kalpo, kā anestēzija manām smadzenēm līdzīgi, kā alkohols. Zālīti pīpēju jau divus gadus, pārstāju uz 3 mēnešiem, bet sapratu, ka ar alkaholu nepietiek.
Pornogrāfija ir vienīgais veids, kā apmierināt manu libido un romantiskās dzīves neeksistenci, tākā bez tā arī neiztikt. Datorspēles laikam jau vairs nav problēma, par cik man vairs nav nekādas intereses neko darīt, bet tās tomēr bija ievērojami liela daļa no manas dzīves kur esmu investējis lielāko daļu savas dzīves, un kopš esmu pārstājis tās nopietni spēlēt, kā agrāk, manā dzīvē ir massīvs tukšums.

cutter
Atbildes: 29
Pievienojies: 01 Aug 2014, 12:18

Re: Jūtos bezpalīdzīgs

Atbildēt cutter »

Sveiks!
Man ir 21 gads, esmu bez darba un nu arī mana izglītība ir uzlikta uz pauzes, pateicoties vīrusam.
Arī man ir problēmas ar alkoholu, agrāk daudz pīpēju zāli, bet man tai vairs nav pieejas. Tagad esmu atkal atkritusi atpakaļ self harm valgos (griežu sev).
Nevaru aizmigt agrāk par kādiem 2.00-3.00 naktī.
Ja vēlies, varam sakomunicēt. :)

KKC Skalbes-konsult.
Atbildes: 155
Pievienojies: 31 Okt 2012, 16:43

Re: Jūtos bezpalīdzīgs

Atbildēt KKC Skalbes-konsult. »

mikrodizels rakstīja:
07 Mai 2020, 18:45
Paldies par uzticēšanos. No lasītā saprotu, ka jūtaties bezizejā, jo vīrusa dēļ esat zadējis darbu.
Aprakstāt, ka esat mēģinājis tikt galā ar savām atkarībām vairākkārt.
Laikam švaki lasijāt, vai sapratāt. Nevaru teikt, ka jūsu atbilde mani izbrīna, neko noderīgu no jums nesdagaidīju. Varu derēt telefona saruna ar kādu no jūsu operātoriem būtu tikpat tukša un bezjēdzīga.
Esmu juties bezizejā jau vairākus gadus, darba zaudēšana acīmredzot nav ne tuvu mana lielākā problēma.
Smēķēšanu ir izdevies atmest ar Alan Carr's "easy way to quit smoking", es atmetu ap 2013 gadu, atsāku smēķēt pirms pusgada.
Zālīte fizisku atkarību neizraisa, bet tā kalpo, kā anestēzija manām smadzenēm līdzīgi, kā alkohols. Zālīti pīpēju jau divus gadus, pārstāju uz 3 mēnešiem, bet sapratu, ka ar alkaholu nepietiek.
Pornogrāfija ir vienīgais veids, kā apmierināt manu libido un romantiskās dzīves neeksistenci, tākā bez tā arī neiztikt. Datorspēles laikam jau vairs nav problēma, par cik man vairs nav nekādas intereses neko darīt, bet tās tomēr bija ievērojami liela daļa no manas dzīves kur esmu investējis lielāko daļu savas dzīves, un kopš esmu pārstājis tās nopietni spēlēt, kā agrāk, manā dzīvē ir massīvs tukšums.
Labdien ! Šķiet, ka jūtaties izmisis, ka neviens Jums nespēs palīdzēt. tomēr aicinam Jūs zvanīt uz uzticības tālruni 67222922; 27722292.

Anima
Atbildes: 2
Pievienojies: 09 Mai 2020, 01:06

Re: Jūtos bezpalīdzīgs

Atbildēt Anima »

mikrodizels, esam vienaudži; es gan neesmu džeks, bet cilvēks paliek cilvēks. Un ar pieredzi. Kurš arī ir bijis bedrē un nav redzējis izeju, kuram licies, ka tas viss, ko izjūtu un piedzīvoju, nekad nebeigsies.
Bet dzīve ir koriģējams process.

Es nevaru Tev pasviest peldriņķi, bet varu parādīt ceļa virzienu. Rakstu Tev publiski - ja nu vēl kādam reiz kas no rakstītā noderēs.

Savus vecākus vainot ir pēdējais, ko darīt. Audzināja Tevi, kā prata. Izrādīja rūpes un mīlestību, kā prata. Nevienam vecākam ar bērna piedzimšanu neiedod full package un instrukciju. Piedod viņiem.

Pirmais un galvenais, kas Tev jādara - godīgi klusumā sev jāpajautā - kā es GRIBU tālāk?

1)Vai es gribu turpināt dzīvot un aizvadīt savu ikdienu kā līdz šim?
2) Vai ir vēl kur zemāk nolaisties? Vai es gribu sasniegt tādu stadiju?
3) Vai es vēlos izrauties no visa šī, kas mani sasaista? Vai es vēlos progresu, labāku dzīvi?

Ir tikai 3 varianti. Zemāk. Tāpat kā līdz šim. Pacelties pāri.

Tev ir 5 atkarības. Tu pats labi aprakstīji - mēģinot atmest kādu, pārējās pastiprinās. Viens šo cīņu Tu neuzveiksi, reti kurš to spēj, tāpēc iesaku pieteikties anonīmo atkarīgo grupai - http://aa.org.lv/sapulces/. Tev ir nepieciešami cilvēki, kuri piedzīvo/ir piedzīvojuši to pašu, ko Tu un kuru priekšā vari būt patiess - ieskābis, pesimistisks un ar visām savām atkarībām un neticību nākotnei.
Vakardiena ir pagājusi, rītdiena vēl nav pienākusi. Tev ir tikai šodiena. Tikai šodien, tikai šo vienu dienu es... Sāc ar šodienu.

Neskaties uz citiem - Tu nezini, kādai ellei viņi iziet. Ja cilvēks dzīvo pēc principa put on a happy face un veido iedomātu statusu, tas neko neizsaka par viņa laimes un sasniegumu līmeni.
Lai nu kas, bet man pazīstamām meitenēm ap 30 vīriešos neinteresē ne auto, ne augstskolas diploms, ne maka biezums. Tas Tevi nepadara par Vīrieti. Spēja uzņemties atbildību (pirmkārt par sevi, tad par otru), cieņa, drosme, vēlme piedzīvot izaugsmi...
Lai būtu šīs īpašības, pie tā vīrietim ir jāstrādā visa mūža garumā, tas tā vienā brīdī neparādās un nepaliek uz visiem laikiem.

Par seksualitāti. Varbūt būsi pārsteigts, bet pasaulē ir daudz jauniešu, kuri nemeklē "izpriecas", kuri romantiskās attiecības vēlas veidot ar sev dvēseliski tuvu cilvēku, kuri izvēlas būt vieni, kuri pat speciāli gaida - http://www.istamilestibagaida.lv/vinsunvina.
Iesaku Tev noskatīties filozofa Venta Sīļa lekcijas par seksualitāti - Seksualitāte patērētāju sabiedrībā https://www.youtube.com/watch?v=y5CyC1o7_yY. Pārējās maksas lekcijās viņš pieskaras daudziem Tevis minētiem aspektiem, arī pornogrāfijas tematikai. Ir vērts noskatīties arī pārējās 7.
Un Vents Sīlis iesaka audzēt, attīstīt savu vīrišķību, pievienojoties Vīru grupai - http://telpaviriem.lv/. Tā ir vēl viena iespēja Tev sevi attīstīt, iegūt domubiedrus, draugus, jaunas iespējas.

Vēl viens video, ko iesaku noklausīties un kurā runā par vīrieša iniciāciju - Aleksis Daume - Tuvāk Sev ar Annu Rozīti https://www.youtube.com/watch?v=XV2UtrC15QU.
Lai arī pāris izteikumiem, vai drīzāk izteiksmes veidam, īpaši skandalozajiem par vides aktīvisti, nepiekrītu, sarunā izskan daudzas vērtīgas un patiesas atziņas.

Lai vai ko un cik daudz skatītos vai klausītos, patiesi - Tava nākotne ir Tevis paša rokās. Neviens ar brīnumnūjiņu neatnāks, slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās. Sēžot un kūkojot četrās sienās ne iepazīsi jaunus draugus, ne satiksi savu mīļoto, ne atradīsi jaunu darbu, hobiju utt. Nekas no nekā nerodas.
Sāc ar mazumiņu. Ja nezini kas interesē, sāc ar kaut ko vienu - nepamēģinot nesapratīsi, vai tas ir Tev. Piemēram, brīvprātīgo darbs kādā nevalstiskajā organizācijā - vides, dzīvnieku tiesību, dzīvnieku patversmes, sava rajona apkaimes biedrībā utt. Palīdzēsi citiem un varēsi tur iepazīt jaunus cilvēkus. Palīdzot citiem, mēs aizmirstam savas problēmas un arī paceļam savu ego.
Darbu dažkārt iespējams atrast, uzrakstot interesējošajam uzņēmumam vai izraudzītam profesionālim, izsakot vēlmi iegūt zināšanas un pieredzi, pat ja CV līdz šim nabadzīgs. Mums šaubās šķiet, ka nav vērts mēģināt, uzdrošināties, jo saņemsim noraidījumu, bet bieži vien notiek pretējais. Ja uzdrīkstas.

Nezinu, kādas ir Tavas attiecības ar Dievu un vai tādas vispār ir, bet, būdama katoliete, nespēju iedomāties, kā savā spēkā varētu izrāpties no tās bedres, kurā biju daudzus gadus. Galu galā, ja tici, ka ir kāds Spēks, kas ir lielāks par Tevi, sauc uz Viņu un saki kaut vai šādiem vārdiem:
"Hei, ja Tu tur augšā esi, ja Tu esi man blakus - Tu redzi kādā zampā es esmu. Es nespēju, es vairs tā negribu, bet es arī neredzu izeju, neredzu, kā kaut ko mainīt. Maini manu dzīvi, dāvā spēku, brīvību un cerību un palīdzi saprast, kas ir tas, kas man pašam no savas puses jāizdara. Un Tu, lūdzu, izdari Savu daļu."

Tici man, atbilde un pārmaiņas būs, jautājums gan, vai šo atbildi notversi un sapratīsi.

Tas, kas Tev pašreiz šķiet kā lielākais trūkums, tukšums Tavā dzīvē - atskatoties, ceru, reiz sapratīsi, ka tas viss ir bijis Tavs lielākais ieguvums.
Bet vispirms Tev jāatbild sev. Zemāk? Tāpat kā līdz šim? Pacelties pāri, būt brīvam?

cutter
Atbildes: 29
Pievienojies: 01 Aug 2014, 12:18

Re: Jūtos bezpalīdzīgs

Atbildēt cutter »

Anima rakstīja:
15 Mai 2020, 01:26
mikrodizels, esam vienaudži; es gan neesmu džeks, bet cilvēks paliek cilvēks. Un ar pieredzi. Kurš arī ir bijis bedrē un nav redzējis izeju, kuram licies, ka tas viss, ko izjūtu un piedzīvoju, nekad nebeigsies.
Bet dzīve ir koriģējams process.

Es nevaru Tev pasviest peldriņķi, bet varu parādīt ceļa virzienu. Rakstu Tev publiski - ja nu vēl kādam reiz kas no rakstītā noderēs.

Savus vecākus vainot ir pēdējais, ko darīt. Audzināja Tevi, kā prata. Izrādīja rūpes un mīlestību, kā prata. Nevienam vecākam ar bērna piedzimšanu neiedod full package un instrukciju. Piedod viņiem.

Pirmais un galvenais, kas Tev jādara - godīgi klusumā sev jāpajautā - kā es GRIBU tālāk?

1)Vai es gribu turpināt dzīvot un aizvadīt savu ikdienu kā līdz šim?
2) Vai ir vēl kur zemāk nolaisties? Vai es gribu sasniegt tādu stadiju?
3) Vai es vēlos izrauties no visa šī, kas mani sasaista? Vai es vēlos progresu, labāku dzīvi?

Ir tikai 3 varianti. Zemāk. Tāpat kā līdz šim. Pacelties pāri.

Tev ir 5 atkarības. Tu pats labi aprakstīji - mēģinot atmest kādu, pārējās pastiprinās. Viens šo cīņu Tu neuzveiksi, reti kurš to spēj, tāpēc iesaku pieteikties anonīmo atkarīgo grupai - http://aa.org.lv/sapulces/. Tev ir nepieciešami cilvēki, kuri piedzīvo/ir piedzīvojuši to pašu, ko Tu un kuru priekšā vari būt patiess - ieskābis, pesimistisks un ar visām savām atkarībām un neticību nākotnei.
Vakardiena ir pagājusi, rītdiena vēl nav pienākusi. Tev ir tikai šodiena. Tikai šodien, tikai šo vienu dienu es... Sāc ar šodienu.

Neskaties uz citiem - Tu nezini, kādai ellei viņi iziet. Ja cilvēks dzīvo pēc principa put on a happy face un veido iedomātu statusu, tas neko neizsaka par viņa laimes un sasniegumu līmeni.
Lai nu kas, bet man pazīstamām meitenēm ap 30 vīriešos neinteresē ne auto, ne augstskolas diploms, ne maka biezums. Tas Tevi nepadara par Vīrieti. Spēja uzņemties atbildību (pirmkārt par sevi, tad par otru), cieņa, drosme, vēlme piedzīvot izaugsmi...
Lai būtu šīs īpašības, pie tā vīrietim ir jāstrādā visa mūža garumā, tas tā vienā brīdī neparādās un nepaliek uz visiem laikiem.

Par seksualitāti. Varbūt būsi pārsteigts, bet pasaulē ir daudz jauniešu, kuri nemeklē "izpriecas", kuri romantiskās attiecības vēlas veidot ar sev dvēseliski tuvu cilvēku, kuri izvēlas būt vieni, kuri pat speciāli gaida - http://www.istamilestibagaida.lv/vinsunvina.
Iesaku Tev noskatīties filozofa Venta Sīļa lekcijas par seksualitāti - Seksualitāte patērētāju sabiedrībā https://www.youtube.com/watch?v=y5CyC1o7_yY. Pārējās maksas lekcijās viņš pieskaras daudziem Tevis minētiem aspektiem, arī pornogrāfijas tematikai. Ir vērts noskatīties arī pārējās 7.
Un Vents Sīlis iesaka audzēt, attīstīt savu vīrišķību, pievienojoties Vīru grupai - http://telpaviriem.lv/. Tā ir vēl viena iespēja Tev sevi attīstīt, iegūt domubiedrus, draugus, jaunas iespējas.

Vēl viens video, ko iesaku noklausīties un kurā runā par vīrieša iniciāciju - Aleksis Daume - Tuvāk Sev ar Annu Rozīti https://www.youtube.com/watch?v=XV2UtrC15QU.
Lai arī pāris izteikumiem, vai drīzāk izteiksmes veidam, īpaši skandalozajiem par vides aktīvisti, nepiekrītu, sarunā izskan daudzas vērtīgas un patiesas atziņas.

Lai vai ko un cik daudz skatītos vai klausītos, patiesi - Tava nākotne ir Tevis paša rokās. Neviens ar brīnumnūjiņu neatnāks, slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās. Sēžot un kūkojot četrās sienās ne iepazīsi jaunus draugus, ne satiksi savu mīļoto, ne atradīsi jaunu darbu, hobiju utt. Nekas no nekā nerodas.
Sāc ar mazumiņu. Ja nezini kas interesē, sāc ar kaut ko vienu - nepamēģinot nesapratīsi, vai tas ir Tev. Piemēram, brīvprātīgo darbs kādā nevalstiskajā organizācijā - vides, dzīvnieku tiesību, dzīvnieku patversmes, sava rajona apkaimes biedrībā utt. Palīdzēsi citiem un varēsi tur iepazīt jaunus cilvēkus. Palīdzot citiem, mēs aizmirstam savas problēmas un arī paceļam savu ego.
Darbu dažkārt iespējams atrast, uzrakstot interesējošajam uzņēmumam vai izraudzītam profesionālim, izsakot vēlmi iegūt zināšanas un pieredzi, pat ja CV līdz šim nabadzīgs. Mums šaubās šķiet, ka nav vērts mēģināt, uzdrošināties, jo saņemsim noraidījumu, bet bieži vien notiek pretējais. Ja uzdrīkstas.

Nezinu, kādas ir Tavas attiecības ar Dievu un vai tādas vispār ir, bet, būdama katoliete, nespēju iedomāties, kā savā spēkā varētu izrāpties no tās bedres, kurā biju daudzus gadus. Galu galā, ja tici, ka ir kāds Spēks, kas ir lielāks par Tevi, sauc uz Viņu un saki kaut vai šādiem vārdiem:
"Hei, ja Tu tur augšā esi, ja Tu esi man blakus - Tu redzi kādā zampā es esmu. Es nespēju, es vairs tā negribu, bet es arī neredzu izeju, neredzu, kā kaut ko mainīt. Maini manu dzīvi, dāvā spēku, brīvību un cerību un palīdzi saprast, kas ir tas, kas man pašam no savas puses jāizdara. Un Tu, lūdzu, izdari Savu daļu."

Tici man, atbilde un pārmaiņas būs, jautājums gan, vai šo atbildi notversi un sapratīsi.

Tas, kas Tev pašreiz šķiet kā lielākais trūkums, tukšums Tavā dzīvē - atskatoties, ceru, reiz sapratīsi, ka tas viss ir bijis Tavs lielākais ieguvums.
Bet vispirms Tev jāatbild sev. Zemāk? Tāpat kā līdz šim? Pacelties pāri, būt brīvam?
Lasot Tavu sacerējumu, principā varēju apstāties pie Daumes, bet tomēr izlasīju līdz galam. Jā, izlasīju arī to daļu par Dievu.
Re Tev stāstiņš no manas dzīves:
Kad nonācu pirmajā patiešām dziļajā depresijas bedrē, manā dzīvē bija cilvēks, kurš mani iepazīstināja ar Dievu. Izgāju Bībeles kursus, nokristījos, piedalījos kristīgajās nometnēs. Šķita - jā! Dievs man ir palīdzējis tikt ārā no bedres. Taču pēc kāda laika sapratu, ka tā nemaz nav. Tas ir placebo efekts, jo ļoti gribas ticēt tam, ka būs labāk, vieglāk.. sākumā tā tiešām ir, bet.. tas diemžēl ar laiku izgaist. Cik strauji savas jaunās - kristīgās - pasaules eiforijā pacēlos, tikpat strauji arī nokritu atpakaļ, turklāt vēl dziļāk.
Nekā personīga pret Tevi, es nevēlos Tevi aizvainot. Šī ir mana pieredze. Jā, es nenoliedzu, ka kristīgā pasaule var palīdzēt, taču esmu reāliste - cilvēkam pašam ir jāstrādā ar sevi, nevis jāpaļaujas uz mītisku būtni, lai kā arī to sauktu - Dievs, Allāhs, Vienradzis vai Laumiņa. Es nenožēloju, ka nokristījos, izgāju Bībeles kursus vai piedalījos nometnēs, noteikti nē. Esmu pateicīga tam cilvēkam, kurš mani ar šo pasauli iepazīstināja, taču jāpatur prātā, ka ne visiem tā der un / vai palīdz.

Post Reply